RĪGA, 1. marts — Sputnik. Katru gadu Tēvija aizstāvja dienas (bijušās PSRS Padomju armijas un JKF dienas) priekšvakarā, ko Krievija atzīmē 23. februārī, Neatkarīgās žurnāliste Elita Veidemane, sakrājusi pietiekami daudz žults, pievēršas svētku tēmai.
Pie tam viņa lād ne tikai krievus – ko tad no viņiem var gribēt, viņiem ir nepareiza ģeopolitiskā orientācija. Viņu skumdina, ka arī latvieši joprojām pielāgojas un svin "ienaidnieka svētkus". Par to viņa stāsta savā rakstā - "Vīriešu dienā" iedzeram kokteili "Molotovs". Prozit!
"Apsveiksim mūsu vīriešus Armijas dienā ar speķīti un desiņām – nevis ar adītām zeķēm!" – autore citēja tantiņu, kura sociālajos tīklos piedāvāja savu produkciju.
"Kas tā par Armijas dienu? – taujā Veidemane. – "Šī diena ir 23. februāris – sarkanās armijas diena, nu, vīriešu diena taču!
"Jau šķita, ka šos asinssvētkus neviens ar saprātu apveltīts cilvēks šaislaikos nesvin, bet – še tev, Minnīt, pieci lati! – svin un pat speķīti dāvina!" žurnālisti moka neizpratne.
"Kādreiz, "krievu laikos", šī diena tika atzīmēta ar koncertiem, raidījumiem un filmām iekš TV un, protams, ar kārtīgu piedzeršanos, - šķiet, žurnāliste grima nostalģijā. - Laikmetīgas trivializācijas rezultātā 23. februāris pārvērtās par „vīriešu dienu” - paralēli 8. martam - Starptautiskajai sieviešu dienai. Nevar noliegt, maskulīnās enerģijas un jaunības atmiņu pārpilni indivīdi tomēr - kaut vai klusībā - arī tagad atzīmē šo dienu, jo, raugi, dienests padomju armijā esot bijis īsta vīrišķības skola. Protams, laba skola, kas iemācīja palikt dzīvam vienā no visasiņainākajām armijām pasaulē."
Kā esot "zombēti" latvieši
"Pirms 1940. gada neatkarīgā Latvija nezināja, kas tie par svētkiem - 23. februāris. Taču tos it kā brīvajā valstī ienesa tie 25 000 militārpersonu, kas te nometinājās jau 1939. gada beigās - saskaņā ar 1939. gada 5. oktobra "brīvprātīgo savstarpējās palīdzības līgumu ar mums draudzīgo lielvalsti", proti, Padomju Savienību. Var uzskatīt, ka Latvijas okupācija sākās daudz agrāk nekā 1940. gada 17. jūnijā. 1939. gada 10. oktobrī Liepājas ostā jau noenkurojās padomju kreiseris "Kirov" un divas zemūdenes. Kuģus sagaidīja Padomju Savienības vēstniecības darbinieki un Latvijas armijas ģenerālis Oskars Dankers.
Pēc sirsnīgiem savstarpējiem apsveikumiem Liepājā notika smalks bankets, kurā Dankera kungs uzsauca tostu "vadonim biedram Staļinam". Savukārt 29. oktobrī Latvijā caur Zilupi iebrauca ešelons ar sarkanās armijas militāristiem. Nonākuši Rīgā, militāristi sāka kārtīgu uzdzīvi - kā smejies, vajadzēja ar godu nosvinēt ierašanos savās jaunajās mājās.
1939. gada novembrī sākās ideoloģiska apstrāde: Latvijas radiofonam vajadzēja atskaņot propagandistisko padomju dziesmu programmu par godu "lielajai oktobra sociālistiskajai revolūcijai". Savukārt toreizējais radiofona direktors Smilgas kungs paziņoja Maskavas biedriem, ka Rīgā tikšot nodrošināta arī Maskavas radio uztveršana.
Pateicoties radiofonam, Latvijas ļaudīm tapa skaidrs 23. februāra svinību jēdziens. Latviešu biedrības nams tika pārvērsts par sarkanarmijas midzeni uz vairākiem gadu desmitiem, bet pašā pirmajā reizē - 1940. gada 23. februārī - tur notika ne tikai svinīgais akts par godu varonīgajai sarkanarmijai, bet arī varens rauts, par kuru PSRS vēstnieks Latvijā biedrs Derevjanskis ziņojumā Maskavai rakstīja, ka goda mielasta dalībnieki - karavīri un virsnieki - bijuši stipri piedzērušies, daži pat vārtījušies pa grīdu, skaļi bļaudami, ka "visi latvieši jānošauj". Latvijas presē par šiem jaukajiem notikumiem gan nebija ne vārda, stāsta Veidemane.
Šodien nav jābrīnās par rupjo, tomēr tik iedarbīgo viltību, ar kādu padomju vara piespieda latviešus kļūt par iztapoņām un kolaboracionistiem: visi taču gribēja dzīvot. Vienalga, kas tie bija - okupētās valsts radio direktori, oficianti Latviešu biedrības nama bufetē vai zemnieki, kas veda lauku labumus uz Rīgu.
Kā sumināt vīrišķību?
Svinēt var kaut vai sātana vecmāmiņas dzimšanas dienu, bet vēlams, lai šī svinēšana neaizskartu tos cilvēkus, kuriem ar šo vecmāmiņu nav tās labākās attiecības. Var tīmeklī piedāvāt speķīti un desiņas, bet nevajag komplektā ar šīm ēdmaņām demonstrēt savu aprobežotību. Var arī noorganizēt slēgtu ballīti, kurā visi dzer kokteili "Molotovs", ēd karbonādi "Tanka kāpurķēde", bauda saldēdienu "Slidenais Aleksandrs Matrosovs", paralēli skatoties filmu "Kā mēs okupējām Latviju".
Vienīgais ieteikums ir: izprast, kur beidzas joki un kur sākas asiņaina nopietnība. Un tā sākas tieši tad, kad uzzini par sarkanarmijas zvērībām
Latvijā, Austrumprūsijā, Vācijā un citur. Kad uzzini par nekultūru un netīrību, par meliem un liekulību, ko šeit ievazāja sarkano okupantu vara ar savas armijas palīdzību. Ja kādam arī gribas kaut ko svinēt, vajadzētu kādā brīvā brīdī atcerēties, ka 23. februāra "vīriešu diena" nav vienīgais veids, kā sumināt vīrišķību," brīdina Veidemane.
Mjā... drīz būs 8. marts. Gaidīsim autores pamācības par to, kā pareizi sumināt sievišķību...