Kopš tā laika autoceļus Krievijā vairs nav iespējams iztēloties bez šiem smagsvarniekiem. Par pirmajiem vērā ņemamajiem autogiganta modeļiem portālā RIA Novosti pastāstīja Nikolajs Protopopovs.
Pirmdzimtais – bez motora pārsega
XX gadsimta 60. gados strauji augošā padomju rūpniecība saskārās ar lielo kravas automašīnu trūkumu.
Jaunajai ražotnei bija izraudzīti Naberežnije Čelni – 1969. gadā sākās grandiozas rūpnīcas būvdarbi, kurā bija plānots laist klajā 150 tūkstošus mašīnu gadā.
Ceļu kvalitāte tolaik auga – visā valstī būvēja trases un ātrgaitas maģistrāles, tāpēc konstruktori pievērsās ne tikai caurgājības spējām, bet arī komfortam un kravas automašīnu gaitas īpašībām.
Tika ņemta vērā Eiropas pieredze, gūta, radot kravas automašīnu bez motora pārsega, ar dzinēju zem kabīnes. Tāds izvietojums ļāva veidot kabīni ērtāku un plašāku, uzlabot redzesloku un efektīvāk izmantot automašīnas garumu.
Projektā iesaistījās Maskavas autogiganta ZiL speciālisti – viņiem bija plaša pieredze darbā pie kravas automašīnu projektiem un ražošanas sākuma. Tolaik viņi jau bija izstrādājuši izmēģinājumu modeli – kravas automašīnu bez motora pārsega (ar indeksu ZiL-170). Tas bija pirmā KamAZa prototips. Uz tā bāzes izstrādāja veselu trīsasu mašīnu saimi ar kravas nestspēju vismaz 8 tonnu apmērā.
Vairāku gadu laikā ZiL uzbūvēja desmitiem perspektīvās kravas mašīnas paraugu. Prototipus dzenāja pa trasēm un bezceļa apstākļos PSRS ziemeļu un dienvidu reģionos. Pēc izmēģinājumiem mašīnu pilnveidoja, novērsa kļūmes, meklēja optimālus konstruktīvos risinājumus. Jau toreiz topošo KamAZ salīdzināja ar tādiem ārvalstu analogiem, kā Ford, Mercedes un International.
Izremontēt "uz ceļgala"
1976. gada februārī no konveijera nonāca pirmais sērijveida KamAZ-5320. No PSRS viedokļa tas bija ļoti komfortabls – plaša trīsvietīga kabīne, trokšņa un siltuma izolācija, drošības jostas, regulējams šofera krēsls, augsta sēdvieta, kas nodrošināja teicamu apkārtskatu.
Kravas mašīna saņēma jauno astoņu cilindru 11 litru dīzeli ar 210 zirgspēku jaudu un piecpakāpju ātrumkārbu ar dalītāju, tas ir, patiesībā – desmitpakāpju transmisiju. Lai atvieglotu iedarbināšanu salā, paredzēja sildītājus. Degvielas tvertne – 200 litri. Dīzeļdegvielas patēriņš sastādīja apmēram 30 litrus uz 100 km ar ātrumu 80 km/h. Pneimatiskā spoles bremze.
Pirmos divus gadus rūpnīca ražoja trīs KamAZu versijas: astoņtonnieku ar bortiem, pašizgāzēju celtniecības vajadzībām un seglvilcēju ar 10 un 20 tonnu nestspēju atbilstoši. Pēc tam izstrādāja kravas mašīnu ar palielinātu riteņu bāzi, vilcēju autovilcieniem un pašizgāzēju lauksaimniecībai.
Par Kamas kravas mašīnu priekšrocību tika uzskatīta to remontējamība. Bojājumus varēja novērst faktiski "uz ceļgala", un PSRS tas bija ļoti svarīgi, ņemot vērā attīstīta autodarbnīcu tīkla trūkumu. Pie tam konstruktori pacentās vienkāršot tehnisko apkalpošanu – cēla regulējumu stabilitāti, samazināja ieeļļošanas punktu skaitu un izmantoja vienkāršotus stiprinājumus.
Sports un karš
80. gadu sākumā rūpnīcā Naberežnije Čelni sāka ražot seštonnīgo visurgājēju, pārsvarā tas bija paredzēts armijai. Iebūvētā vinča, 6x6 riteņu formula un paaugstinātais klīrenss ļāva pārvarēt gandrīz jebkādu apvidu.
Armijas KamAZs kaujas kristības sāka Afganistānā. Šīs mašīnas kļuva par padomju karaspēku galveno pārvietošanās un kravu pārvadāšanas līdzekli. Tās parādīja, ko spēj. Runa pat nav par lielākām ērtībām salīdzinājumā ar citām armijas mašīnām – KamAZi bija pārsteidzoši uzticami un izveicīgi.
Tolaik, Afganistānas kara gados, rūpnīca pirmo reizi saskārās ar rietumvalstu sankcijām. 1980. gadā amerikāņu kompānija "Ingersoll Rand", Valsts departamenta piespiesta, pārtrauca rezerves daļu piegādes un elementus dzinēju cilindru apstrādes automātiskajai līnijai, par ko iepriekš bija noslēgts līgums.
Importa aizvietošanas darbā tika iesaistīta Zinātņu akadēmija un vadošie zinātniski pētnieciskie institūti. Atkarība no ārzemēm tika likvidēta.
45 gadu laikā no autorūpnīcas konveijera nogājuši vairāk nekā divi miljoni dažādu modifikāciju kravas automašīnas. Simtiem tūkstošu KamAZu ir izbraukājuši visus PSRS un Krievijas ceļus, daudzi modeļi gan agrāk, gan tagad tiek piegādāti desmitos pasaules valstu.
1988. gadā tika izveidota komanda "KAMAZ-master", kas piedalās apvidus kravas automašīnu rallijos. Toreiz nevienam nezināmie padomju sportisti gluži negaidot pamanījās apsteigt sacensību meistarus un ieņemt līderu vietas.
1990. gadā Kamas sportisti parādīja, ko spēj starptautiskajās izdzīvošanas sacīkstēs "Dakāra". Jau 1996. gadā viņi izcīnīja uzvaru. Kopš tā laika speciāli sagatavotie KamAZi 27 reizes cīnījušies par līdera vietu maratonā, sacentušies par pasaules autorūpniecības līderiem un 15 reizes uzvarējuši.