RĪGA, 11. februāris — Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis. Daudzi Latvijā nevar saprast, no kurienes cēlušies visas tās neonacistiskās pabiras ar 16. marta gājieniem un politiķu izteikumiem par vēstures atklātu sakropļošanu par labu Trešajam reiham, izrēķināšanos ar Sarkanās armijas veterāniem, centieniem nojaukt Uzvaras pieminekli, Salaspils memoriāla zaimošanu.
Vidēja gadagājuma cilvēki un – vēl vairāk – sirmgalvji patiešām nesaprot, kāpēc gadu desmitos pēc kara beigām padomju vara it kā ar nodomu neatsauca atmiņā tūkstošiem nacistu līdzskrējēju, kuri kalpoja hitleriskajai Vācijai, aizmirsa arī "mežabrāļu" bandītiskās vienības, kas atklāti nodarbojas ar terorismu miera laikā. Pie kā tas viss novedis tagad, kad visa pasaule atceras Lielās Uzvaras 75. gadadienu?
Lai arī Latvijas valsts arhīvā vēl joprojām ir papilnam informācijas, dati par hitleriskajiem bendēm. Ja ir vēlēšanās, visu var atrast un publicēt Trešā reiha pusē karojušo latviešu vārdus un uzvārdus. Kāpēc padomju gados viņus aizmirsa?
Intervijā Sputnik Latvija korespondentam vēsturnieks Vlads Bogovs pastāstīja, kāpēc tā un minēja faktus.
Izrēķinās
"Jā, viena versija pauž, ka tagad latviešu nacionālisti izrēķinās ar visiem krieviem, jo, pēc daudzu domām, Lielajā Tēvijas karā uzvarējusi "nepareizā puse". Tomēr atzīsim godīgi: ja būtu uzvarējusi "tā puse", mēs Latvijā "bavāru alu nedzertu" un, visticamāk, arī mūsu nebūtu. Tomēr priecē, ka Latvijā gandrīz pusei iedzīvotāju 9. maijs ir svētki un viņi nešaubās, ka krievu karavīrs ir uzvarētājs, nevis okupants," pastāstīja vēsturnieks.
Viņš apstiprināja, ka padomju gados patiešām centās lieku reizi nepieminēt leģionārus un "mežabrāļus", lai nepazemotu brālīgo latviešu tautu. Retumis nacistu līdzskrējēju tēmu pacilāja kinematogrāfs, piemēram, filmās "Es visu atceros, Ričard", "Ilgais ceļš kāpās".
Daudziem Latvijā patiešām nekas nebija zināms ne par latviešu leģionāriem, ne par "mežabrāļiem" vai bija piemirsuši šo vēstures lapu, līdz nāca 90. gadi. Tas, kas sākās pēc tam, daudziem radīja šoku. Cilvēki patiešām nesaprot: kā tā, kāpēc Latvijā kādam šķiet, ka padomju karavīrs nav uzvarētājs.
Bogovs uzsvēra, ka vāciešu pusē bija liels skaits latviešu, tomēr nekādi ne trešā daļa iedzīvotāju. Piemēram, SS 15. latviešu divīzijas rindās bija līdz 15 tūkstoši kareivju, apmēram tikpat – 19. divīzijas sastāvā, kas piedalījās arī nežēlīgajās operācijās Krievijas un Baltkrievijas teritorijā. Saskaņā ar dažādiem datiem, Trešajā reihā dienēja no 100 līdz 145 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Arī "mežabrāļu" bandās, kas "vienkārši karoja" vācu vienībās, taču soda operācijās nepiedalījās, bija tūkstošiem savas tautas nodevēju.
Likvidēja, tikai ne visus
Vēsturnieks pastāstīja, ka jau no 1944. gada jūlija atbrīvotajā Latvijas teritorijā jau strādāja organizācijas "Smerš" (Смерть шпионам!") kopā ar Ārkārtējo republikānisku komisiju: organizēja teritorijas attīrīšanas operācijas un noķēra lielu skaitu nacistu līdzskrējēju, sastādīja noziedznieku sarakstus.
Daudzi viņu vidū tika notiesāti, izsūtīti no Latvijas un izmitināti dažādās nometnēs PSRS, piemēram, celtniecības un atjaunošanas darbos. Daudzi, kas karoja Vācijas pusē, izmantoja pēckara haosu un aizbēga uz Rietumiem.
1944. gada oktobrī, neilgi pirms Rīgas atbrīvošanas vācieši saformēja pagrīdnieku kustību. Viena no lielākajām cīņai Sarkanās armijas aizmugurē bija izveidota latviešu ģenerāļa Jāņa Kureļa grupa. Operācija izgāzās, tomēr neveiksme vāciešus nesamulsināja, un viņi turpināja gatavot citas vienības. Tām gatavoja slēptuves ar ieročiem un sprāgstvielām, veidoja aģentu tīklu, Sarkanās armijas aizmugurē izsēdināja diversantus, trenēja instruktorus un bandītu grupu komandierus.
Bruņoto vienību vadītāji bija gan vācu instruktori, gan nacionālo armiju bijušie oficieri. Sākumā grupu ideoloģiskais mērķis bija cīņa ar padomju režīmu un Baltijas valstu neatkarības atzīšana.
Pēc 1946. gada bija cerības uz Rietumu sabiedroto, piemēram, ASV un Lielbritānijas palīdzību un atbalstu. Bandu likvidācijas operācijām bieži tika piesaistītas Sarkanās armijas vienības un NKVD spēki. Nelielu organizāciju neitralizācijai izveidoja operatīvās grupas ar valsts drošības iestāžu darbiniekiem priekšgalā.
1944. gadā nacisti izveda uz Vāciju visus 15. divīzijas karavīrus – atpūtai Pomerānijā, bet 19. divīziju, kas padevās 1945. gada maijā (viņi nokļuva ielenkumā Kurzemes katlā), pēc filtrēšanas deportēja no Latvijas un izmitināja PSRS, taču jau 1946. gadā atgrieza Latvijā – atjaunot republikas tautsaimniecību. Leģenda vēsta, ka par notiesātajiem aizlūdzis pats Latvijas PSR Ministru padomes (Tautas komisāru padomes) priekšsēdētājs Vilis Lācis, jo redzējis, ka republikā vienkārši nav cilvēku saimniecības atjaunošanai.
Humānisma augļi
Piemēram, Vācijā, Nīderlandē, Francijā un citās valstīs notika denacifikācijas process – gandrīz visus kolaboracionistus tiesāja un sodīja, bet PSRS viss bija citādi. Galu galā atsevišķās republikās, it īpaši Baltijā zēla nacionālisma perēkļi, un 90. gados līdz ar robežu atvēršanu Latvijā atgriezās ari tie, kas 1944.-45. gg. bēga prom kopā ar vāciešiem.
"Kopš tā laika iededzies nacionālisms un liesmo aizvien stiprāk. Šodien pat aizlieguši Sarkanās armijas veterāniem nēsāt formu, aiziet burtiski līdz tam, ka padomju karavīrs un krievu cilvēks kā tāds tiek padarīts par necilvēku – gan Polijā, gan Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Varbūt pienācis laiks atzīt, ka 40. gadu humānisms Latvijas tautai nav nācis par labu," lauzīja galvu Bogovs.
Vēsturnieks atzīmēja: ja nacionālistu tēmēklī nonākuši mūsu veterāni, iespējams, ir jēga celt augšā arhīvu dokumentus un sakt vārdā tos, ko padomju vara faktiski apžēloja? Nevar tak celt troksni tikai ap "KGB maisiem" – tie "maisi" tagad varētu būt daudz interesantāki.
"Latvija Uzvaras 75. gadadienai tuvojas ar iesīkstējušu nacionālismu. Varasvīri centīsies datumu vispār neievērot, lai arī gandrīz pusei valsts iedzīvotāju, arī man viņu vidū, 9. maijs ir īsti svētki un mēs visi būsim pie Uzvaras pieminekļa," noslēgumā piebilda Bogovs.