Pirmo reizi, kopš vairākiem gadiem gaidāms, ka ierobežojumi varētu būt plašāki un stingrāki par jau ierastajiem personālajiem un korporatīvajiem ierobežojumiem, kuru efektivitāte nav nekāda augstā, portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.
Krievijas un Eiropas Savienības attiecībās iestājusies smagākā krīze vēsturē. Patlaban eksperti vērtē, ka tā ir pat sliktāka, nekā 2010. gadu vidū, kad šķita – sliktāk vairs nevar būt.
ES diplomātijas vadītāja Žuzepa Borela vizīti Maskavā pagājušās nedēļas nogalē Rietumi atzinuši par totālu izgāšanos. Eiropas mediji vēl joprojām atgremo, cik vāji Borels izskatījies līdzās Sergejam Lavrovam un kā Krievijas valdība, žurnālistu ieskatā, darījusi visu, lai aizvainotu ES un tās pārstāvi.
Eiropiešu komentāros jūtamais samulsums ir pamatots. Maskava patiešām atteikusies no ierastā uzvedības modeļa un pārtvērusi lomu, ko iepriekš tēloja Rietumu "partneri".
Kopš 2014. gada pušu konfrontācija attīstījās pēc vienas un tās pašas shēmas: Rietumi apsūdzēja Krieviju šausmīgos grēkos, KF savaldīgi atsita uzbrukumus, pēc tam pret Maskavu "sodam" tika ieviestas kārtējās sankcijas, kam savukārt sekoja simetriski vai asimetriski soļi. Tā ASV un ES kontrolēja konfrontācijas instrumentu, izmantojot to pret Krieviju sev ērtā brīdī, bet KF šajā konstrukcijā tikai reaģēja uz izaicinājumu.
Protams, virkne politisko spēku tādu stāvokli uzskatīja par Maskavas vājības demonstrāciju – tā ir pārlieku atkarīga no Rietumiem, tātad spiesta ciest pazemojumus, nevis stingri atbildēt, lai reizi par visām reizēm atradinātu dažu labu no nicīgas attieksmes.
Šoreiz viss sākās pēc ierastā scenārija – kad Eiropa nāca klajā ar pārsteidzošu stāstu par krievu blogera saindēšanu ar kaujas indīgo vielu. Tūlīt pat kļuva skaidrs, ka agrākie "Kremļa noziegumi" ir izsmelti un gaidāms jauns konfrontācijas posms.
Tomēr gandrīz nekavējoties parādījās mājieni par to, ka šoreiz notikumi varētu ritēt jaunā gultnē, jo Krievijas reakcija uz notiekošo bija neierasti stingra. Visus iepriekšējos mēnešus ĀM apsvērtie formulējumi lika skaidri manīt, ka eiropiešu provokācija Maskavu ir sakaitinājusi. Taču robežas otrā pusē, šķiet, diplomātiskās valodas smalkumi piemirsušies, vai arī varbūt tur nolēma, ka tie ir tikai tukši vārdi, kam nekādi darbi nedraud. Tā nu Krievijas pārtvertā iniciatīva un gatavība saasināt situāciju Eiropā sagādāja milzu pārsteigumu.
Borela fiasko Maskavā, kurš līdz ar saimnieku ārkārtīgi asajiem izteikumiem aizveda mājās ziņas par triju Eiropas diplomātu izraidīšanu, kļuva par īstu pērkonu no skaidrām debesīm. Rezultātā Eiropa spiesta steigšus mainīt stratēģiju, un pagaidām tai īsti labi nesokas. Atbildes lēmums izraidīt Krievijas diplomātus nav tik efektīvs, jo tā ir reakcija uz otras puses iniciatīvu, tas ir, loma, kas līdz šim nemainīgi bija uzvelta Krievijai.
Visa šī tēma: Rietumu uzsāktā "nepareizo režīmu audzināšana" sankciju ceļā, bezgalīgas notācijas un citas metodes, ieskaitot humanitāros uzlidojumus, balstās uz vienkārša postulāta: mums ir tiesības mācīt citus, jo mēs esam attīstītāki, bagātāki un panākumiem bagāti, un tādi mēs esam, jo mums ir demokrātija, cilvēktiesības un vārda brīvība.
Apgalvojuma otrā daļa ir visīstākie meli, tikai ar pirmo ir grūti strīdēties. Protams, tas ietekmē starptautiskās sadarbības īpatnības – ASV un Eiropa gandrīz vienmēr ir izdevīgākā stāvoklī, tām ir plašākas iespējas piespiest otru pusi pie sienas.
Bet tagad Eiropa pati nonākusi grūtībās un iecerētais Krievijai naidīgās kampaņas jaunais posms negaidīti radījis ļoti nelabvēlīgu situāciju.
Tagad jau visai pasaulei ir skaidrs, ka ES ļoti vajadzīgas divas lietas no Krievijas: "Ziemeļu straume 2" un "Sputnik V".
Var pat ignorēt to, ka tik sarežģītā jomā kā vakcīnas izstrāde, nedemokrātiskais režīms izrādījies zinātniski un tehnoloģiski daudz attīstītāks nekā demokrātijas tempļi. Svarīgi ir tas, ka gaismā nākusi un vispārzināma kļuvusi kritiskā Eiropas atkarība no Maskavas, un tā jau rada milzu sašutumu. Pie tam Krievijai, lai cik svarīga būtu mijiedarbība ar ES abos projektos, – sadarbība nav vienlīdz vitāli nozīmīga: atradīsies gan pircēji gāzei, gan valstis, kas interesējas par "Sputnik V".
Rezultātā Brisele līdz ar pārējo Rietumeiropu (pārsvarā, protams, ar Berlīni) spiesta risināt ļoti grūtu mīklu.
No vienas puses, ja jau klāt ķērušies un sabiedrotie NATO spiež, jāturpina kampaņa ar mērķi destabilizēt iekšējo situāciju Krievijā ar tās pretvalstiskās opozīcijas starpniecību. No otras puses, vajag kaut cik saglabāt imidžu, kas pamatīgi cietis pēc Maskavas nesenā demarša, tātad jāsper krieviem patiešām sāpīgi soļi. No trešās puses, nedrīkst strēbt karstu, lai neizjauktu gāzesvada būvdarbus un sadarbību "Sputnik V" jomā. Šajā ziņā arī Vašingtonai ir ļoti nopietna interese, tomēr arī Kremļa pacietība nepārprotami izsīkst.
Var jau saprast: Eiropa ir nogurusi, gadiem ilgi sēžot ēnā un ASV pakļautībā, tai gribas spēlēt pašai savas ģeopolitiskās spēles. Tikai izrādījies, ka tā nav gatava līdztiesīgai spēlei un straujai likmju celšanai. Tagad uz spēles ir pašas Eiropas nākotne.