"Sagaidiet," viņš aicināja cerībā uz milzīgiem sajūsminātu pielūdzēju pūļiem. Laikam jau tiem vajadzētu pasargāt savu elku – varbūt no tūlītēja aresta, varbūt no "jauna slepkavības mēģinājuma", portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Navaļnija pielūdzēji jau sacenšas savā starpā – ar ko salīdzināt viņa atgriešanos? Saharova atbraukšana no Gorkijas 1986. gadā? Homeini no Parīzes 1979. gadā? Pesimisti noteikti atsauks atmiņā arī Benigno Akino mājāsbraukšanu uz Filipīnām no ASV 1983. gadā – toreiz bijušo senatoru nošāva jau lidostā (kad varasiestādes viņu jau arestēja). Visas šīs mājāsbraukšanas var uzskatīt par uzvaru. Jā, Saharovs nesagaidīja PSRS sabrukumu, tomēr deva savu ieguldījumu tā krahā. Jā, Akino gāja bojā, tomēr trīs gadus vēlāk Filipīnu diktators Markoss tika gāzts, Akino atraitne ieņēma prezidenta vietu. Savukārt ajatolla Homeini varu pārņēma gandrīz nekavējoties (viņš ieradās laikā, kad šahs jau bija prom) un valdīja valstī vēl desmit gadus līdz savai nāves stundiņai.
Tomēr Putins nav ne šahs, ne Gorbačovs, ne Markoss. Navaļnijs nav ne akadēmiķis, ne lielais ajatolla. Viņam nav tādas cieņas tautā, kādu baudīja Homeini, ir tikai vēlme sagādāt problēmas varai. Viņam šķiet, ka, ieradies no Berlīnes, viņš organizēs varai Zugzwang (spaidu gājienu) – apstākļus, kuros jebkurš gājiens tikai pasliktina stāvokli. Viens no viņa piekritējiem rakstīja, ka mēģinājumi aizturēt un ieslodzīt "vēl vairāk pacels Navaļnija autoritāti sabiedrībā" un palielinās risku valdībai visās gaidāmajās vēlēšanās. Bet, ja "valdība atteiksies no spēka pielietošanas, to pareizi uzskatīs par vājību. Krievijas varasiestādēm labu variantu nav".
Patiesībā labu variantu nav Navaļnijam. Nav, kopš viņš apsūdzēja par savu saindēšanu Vladimiru Putinu. Absolūts vairākums Krievijas pilsoņu viņam vienkārši nenoticēja, daudziem agrāk vienaldzīgajiem radās iespaids, ka viņš strādā Krievijas ienaidnieku labā. Stāsts ar saindēšanu ir pārlieku dīvains. Daudz loģiskāk izklausās, ka Navaļniju varēja mēģināt nogalināt Putina pretinieki – pataisīt viņu par sakrālo upuri. Pats Navaļnijs var pēc sirds patikas ticēt savai misijai "glābt Krieviju no Putina" (Krievija to nav lūgusi, bet tas jau nevienu neuztrauc), tomēr lielākā daļa viņu uzskata par ieroci valstij naidīgu spēku rokās. Ne tikai Putinam – visai Krievijai naidīgu.
Navaļnijs nevar pārvērsties par tautas elku, krievu Homeini. Tātad viņam nav nekādu izredžu pat tālā nākotnē nākt pie varas Krievijā. Tāpēc tiem, kuri ieguldīja naudu projektā "Navaļnijs", tagad no viņa var būt tikai viens labums – sakrālais upuris, "varonis, ko Putins tomēr nogalinājis". Krievijas vadība to lieliski saprot, jau labu laiku saprot, tāpēc tai absolūti nav vajadzīgi jauni un šoreiz sekmīgi Navaļnija slepkavības mēģinājumi. Viņa atgriešanās sagādās vien raizes kompetentajiem dienestiem – ņemot vērā Omskas un Tomskas stāstu, Navaļniju vajadzēs sargāt daudz rūpīgāk. Pie tam specdienesti nevar garantēt viņa drošību – gan tāpēc, ka ar Navaļniju spēlējas viņu kolēģi ārvalstīs, gan tāpēc, ka neviens nevar būt nodrošināts pret nepārvaramas varas apstākļiem, piemēram, vājprātīgā vai vientuļa terorista uzbrukumu. Tātad Krievijai patiešām būtu vienkāršāk, ja Navaļnijs būtu palicis Vācijā. Nē, ne jau tāpēc, ka Krievija bītos no viņa popularitātes vai panākumiem vēlēšanās (pat paša labvēlīgākā scenārija apstākļos, ja rudenī Domē nonāks pāris deputāti, diezin vai tas ir iemesls Putinam satraukties). Runa ir par to, ka viņš tagad ir kļuvis par bumbu ar laika degli un detonators ir ārpus Krievijas.
Neviens nedomā liegt Navaļnijam iebraukt valstī, tam nav nekāda pamata – ne politiska, ne juridiska. Neviens neplāno dāvāt ieganstus saucieniem "Putins baidās no Navaļnija, tāpēc nelaiž viņu Krievijā!" (par to Navaļnijs pats laiku pa laikam ierunājas) – nebaidās, tikai nicina. Tomēr pēc atgriešanās Navaļņijam būs jāatbild saskaņā ar krimināllietām, gan vecajām, gan jaunajām. Viņam ne tikai nāksies staigāt pa tiesām, bet arī gatavoties reālam sodam. Tas iespējams lietās par valsts vadītāja apmelošanu – galu galā, publiskas apsūdzības par slepkavības mēģinājumu nevar atstāt nesodītas.
Principā, Navaļnijs ir gatavs kādu laiku pasēdēt aiz restēm – viņam tas šķiet "ceļš pretī varai", proti, Mandelas ceļš (vēl viena nekaunīga, tomēr populāra analoģija). Tomēr Krievijas vara līdz pēdējam negribēja padarīt viņu par mocekli. Lai arī viltotu, lai arī nelielai iedzīvotāju daļai. Tagad būs grūtāk pieturēties pie tādas taktikas, kaut vai tāpēc, ka tie paši "cīnītāji pret režīmu", Navaļnija piekritēji, kuri nepārtraukti atmasko "čekistu režīmu", pūlēsies pārliecināt visus: ja Navaļnjs nav iesēdināts arī pēc tādām apsūdzībām, Putins ir vājš, un "tauta viņam to nepiedos". Jā, informācijas karā visi līdzekļi ir labi, ir īpaši, ja ir uzdevums "sašūpot", nevis stiprināt. Tomēr arī tādā gadījumā Putins nespēlēs pēc svešiem noteikumiem un pavisam noteikti nepadosies Navaļnija niķiem.
Viņam vienkārši nekas cits neatlika, kā vien paātrināt atgriešanos Krievijā. Kāpēc? Tāpēc, ka Tramps ir bloķēts Twiter. Jā, sakars ir tiešs, ņemot vērā projekta "Navaļnjs" autoru loģiku.
Bija jau skaidrs, ka Rietumos viņu atstāt nevar, tur viņš ātri kristos cenā, pārvērstos par vēl vienu Hodorkovski. Viņš nebūtu derīgs arī mēģinājumiem "šūpot režīmu", un ko tad Rietumos prezentēt kā "Putina galveno pretinieku"? Viņš jāsūta uz mājām, lai kādi būtu izdevumi un riski. Vienalga, vai Krievijā viņu iesēdinas vai ne, tik un tā varēs vēl dažus mēnešus spriedelēt: "Pirms Valsts domes vēlēšanām opozīcijas līderis iesēdināts (viņu vajā, neļauj balotēties)." Tādam scenārijam laika vēl bija pietiekami – varēja atgriezties pavasarī. Tomēr pēkšņi gadījās "Kapitolija ieņemšana" un Trampa bloķēšana sociālajos tīklos.
Pie kā tāds "demokrātijas triumfs" novedīs Krievijā, pēc triumfa organizatoru un viņu domubiedra Navaļnija domām? Pareizi – pie tā, ka tagad Kremlis ar vieglu sirdi visur nobloķēs Navaļniju. Ne uzreiz, ne pašrocīgi, ar "Telegram" un " YouTube" saimnieku rokām, jo viņi negribēšot zaudēt tirgu Krievijā un padosies totalitārajam Kremlim. Pie tam pēc "Trampa neveiksmes" viņu reputācija tik un tā ir sabojāta. Tātad Navaļnijam bloķēs saziņas kanālus, tāoat kā Trampam, lai arī viņi nemaz nav līdzīgi un mēŗķi viņiem ir pretēji.
Strīdēties nav jēgas – tā ir vesela pasaules aina. Pasaules, kurā digitālās diktatūras veidotāji, politiskās un ideoloģiskās cenzūras, raganu medību un "nepareizā viedokļa" apkarošanas piekritēji dēvē sevi par demokrātiem, liberāļiem un godīgiem cilvēkiem. Paldies Dievam, Krievija pie tās pasaules nepieder – atšķirībā no Alekseja Navaļnija, kurš tik un tā ir Rietumu elements, lai kur dzīvotu – Berlīnē vai Maskavā.
Starp citu, tas viss var beigties, pat nesācies: Navaļnijs var 17. decembrī neatbraukt. Pēc Rietumu specdienestu nopietnajiem brīdinājumiem par dzīvības briesmām vai pat Merkeles un paša Džo Baidena personiskā lūguma.