Viņi mēģinās pārorientēt amerikāņu uzmanību no iekšējām problēmām uz ārējām, pie tam grūti prognozēt, kā rīkosies ievainots zvērs. Krievijā aizvien biežāk izskan tamlīdzīgas prognozes. Tās visas ņem vērā, ka ASV ir ne tikai superlielvalsts, bet gan pasaules hegemons, kam pagaidām nav konkurentu, un jebkādas ASV problēmas atbalsojas visā pasaulē tā, ka visiem sametas karsti. Tāpēc, lai arī krīze ASV nāk par labu Krievijai, nekādu lielo iemeslu priekam nav, vajag gatavoties jauniem pārbaudījumiem – pat tam, ka iespējams uzbrukums visās frontēs, portālā RIA Novosti konstatēja Pjotrs Akopovs.
Zināmā mērā šis viedoklis tuvs paniskajam noskaņojumam, ko sāka izplatīt daļa atlantiskās elites vispirms pēc Trampa uzvaras, vēlāk – arī pēc "uzbrukuma Kapitolijam": ak šausmas, Amerika vispirms atsakās no globālā līdera nastas un demokrātijas aizstāvja lomas visā pasaulē, vēlāk arī pati iegrimst haosā! Kas gan tagad uzturēs mieru visā pasaulē un vedīs cilvēci pa globalizācijas ceļu? Kas apturēs Ķīnu un Krieviju, kas krāj spēkus, un citas valstis, kas apdraud demokrātijas iekarojumus un visu Rietumu būvēto pasaules kārtību?
Šaubu nav, ASV patiešām ir spēcīgākā valsts pasaulē un pretendē uz hegemona lomu, tomēr lielvalsts ir smagi slima, un plaisa tajā radusies ilgi pirms tagadējiem notikumiem. Un viņu aizvedis postā tas pats, kas devis spēkus: plaisa starp ASV nacionālās valsts interesēm un atlantiskā globalizācijas projekta attīstību. Proti, ASV, kas pēc Otrā pasaules kara uzņēmās globālās pasaules kārtības celtnieka, jaunā tipa pārnacionālās impērijas lomu, ir saplaisājušas iekšienē. Ne tā, kā tas notika ar PSRS (Padomju Savienība sava sabrukuma periodā jau ilgu laiku bija atteikusies no globālās pasaules kārtības plāniem), tomēr sekas ir tikpat nopietnas. ASV sabrukums notiek mūsu acu priekšā, tikai laikabiedriem vienmēr ir grūti novērtēt pārmaiņu ātrumu.
Priekšstati par to, ka Amerika vienmēr ir bijusi īsta mesija, ietekmīga valsts, neatbilst vēsturiskajai realitātei. Tā ir ļoti jauna valsts – pēc pieciem gadiem tai apritēs vien 250 gadi. Pusi no sava īsā mūža valsts ir risinājusi pati savas problēmas. Eiropas dumpīgais bērns nodarbojās ar savu jauno Pasauli, un tikai XIX gs. beigās uzdrīkstējās atņemt tobrīd pašai vājākajai Eiropas koloniālajai valstij – Spānijai – tās īpašumus Karību jūrā un Āzijā (Kubu un Filipīnas). Līdz ar XX gs. sākumu ASV izgāja pasaules ārēs, un, pateicoties dalībai divos pasaules karos, pārvērtās par Rietumu pasaules hegemonu un pat izvirzīja pretenzijas uz virskundzību visā pasaulē. Pēdējā pusgadsimta laikā ASV pakāpeniski pārvērtušās no nacionālas valsts par bāzi atlantiskās pārnacionālās elites globālās virskundzības projekta īstenošanai. Daudz kas nācis par labu globalizatoriem (arī pēkšņais, vēsturiski neprognozējamais PSRS sabrukums), tomēr projekts nav īstenojies. Pie tam, būvējot jauno Bābeli, ASV (pareizāk sakot, tas, kas ieguvis viņu formu) panākušas iespaidīgus panākumus pasaules arēnā no militārā spēka, finansiālās, ideoloģiskās un kadru ietekmes viedokļa, pie tam – vēsturiski ļoti īsā laikā (tam bija vajadzīgs nepilns gadsimts). Taču tagad viņi visu atkal zaudē, pie tam daudz ātrāk. Jā, daudziem to ir grūti aptvert: jābūt krievam vai ķīnietim, lai apjēgtu, cik ātri viss var mainīties.
Ja pirms pusotra gadsimta kādam pastāstītu, ka 2021. gadā vienotās Eiropas valdību vadīs vāciete, bet Kijeva nebūs Krievijas sastāvā, slēdziens būtu viennozīmīgs: nupat radītais Otrais vācu reihs (to pasludināja 1871. gada 18. janvārī) bijis tik sekmīgs, ka ne tikai apvienojis visu Eiropu, bet pat sakāvis Krieviju un atņēmis tai gan Poliju, gan Mazkrieviju. Ja tādam vērotājam parādītu pašreizējo politisko pasaules karti, viņam ne prātā nenāktu nosaukt ASV par pasaules hegemonu – valsts teritorija pēdējā pusotra gadsimta laikā gandrīz nemaz nav pieaugusi. Skaidrs taču, kas valda pasaulē – vācieši! Un viņš būtu ļoti pārsteigts, uzzinot, ka Vācija gan valda Eiropā, tomēr ir cietusi sakāves divos pasaules karos un ģeopolitiski un militāri atkarīga no ASV.
Toties Ķīna nav mainījusies teritoriāli, tomēr no iekšēji sašķeltas un daļēji pakļautas valsts pārvērtusies par spēcīgāko ekonomiku pasaulē. Tātad tā atguvusi stāvokli, kādā bija gadu tūkstošiem. Tomēr globalizējošās (par to jāpateicas atlantistiem) pasaules apstākļos Ķīna vairs nebūs slēgta un pašpietiekama – tā izgājusi pasaules plašumos, un to vairs apturēt neizdosies.
Teorētiski ASV varētu saglabāties arī pēc pašreizējās krīzes. Vajadzēja vienkārši atzīt, ka vienpersoniska globalizācijas vadība nav iespējama, atteikties no hegemona lomas un pāriet pie pasaules lielvalstu koncerta, vienlaikus sākt savas infrastruktūras un ekonomikas atjaunošanu, tas ir, nacionālas valsts nostiprināšanu. Pa šo ceļu to veda Tramps. Lielā mērā – intuitīvi, tomēr pareizi. Taču globāliski noskaņotajai amerikāņu elitei ir vienaldzīgas ASV, tās ir gatavas bez svārstīšanās nomainīt valsts iekšējo pildījumu – balto protestantu kodolu – pret daudznacionālu bezveidīgu masu, vienotās cilvēces prototipu bez rasas un dzimuma. Tomēr būvēt tādu sabiedrību ir vēl utopiskāka ideja, nekā pakļaut visas daudzveidīgās civilizācijas vienotam pārvaldes centram un vienam attīstības modelim. Tāpēc ASV vēsturiski lemta neveiksme, ja vien, protams, nacionālistiem nepietiks spēku revanšam. Atšķirībā no Ķīnas, Krievijas, Vācijas un citām valstīm, ASV nav sakņu, nav valsti veidojošas tautas, kas to saturētu. Pie tam valsts tagad pūlas iznīcināt pat tautas imitāciju. Stabila valsts nevar pastāvēt bez kodola. Kur nu vēl pasaules hegemons.
Protams, nu jau vairs nav arī hegemona, tāpat kā spēku pretenzijām uz kundzību pasaulē. To ļoti labi saprot arī pie varas Vašingtonā nākušie globālisti. Jau Obamas prezidentūras laikā viņi mēģināja sadalīt atbildību par globalizāciju, dalot "līdera" vietu ar sabiedrotajiem un partneriem. Tomēr neatradās neviens, kam gribētos maksāt par banketu. Kāda jēga segt izdevumus, ja tu nesaņem labumu, ja nevari pat ietekmēt stratēģiskos lēmumus? Tagad Baidena administrācija ārējā arēnā izturēsies ļoti piesardzīgi – nekādas saasināšanas, nekādu konfliktu, ne tikai tāpēc, ka tas vien pasliktinās ASV stāvokli, bet arī tāpēc, ka jaunā vara patiešām būs spiesta veltīt daudz uzmanības un spēku augošajām iekšējām problēmām. Vēl jau vajadzēs arī parādīt, ka jaunā vara principiāli atšķiras no "trakā Trampa varas", lai arī "trakais" nav sācis nevienu jaunu karu un pat apņēmies līdz pavasara beigām pilnībā izvest spēkus no Afganistānas.
Pie tam vārdos Baidena administrācija, protams, demonstrēs optimismu un pravietisku noskaņojumu – organizēs "demokrātiju samitu", stiprinās "atlantisko solidaritāti", vāks vienotu fronti pret Ķīnu, turpinās spiedienu un flirtu ar Krieviju. Tomēr visu šo pasākumu rezultāti būs niecīgi, un attieksme pret ASV pasaulē – aizvien rāmāka. Pasaule ir nopratusi, ka "amerikāņu gadsimts" tuvojas beigām. Ne tikai vispasaules arēnā, bet arī pašas ASV.