7. janvārī apritēja 130 gadi kopš Zinovija Kolobanova dzimšanas dienas. 1941. gada 20. augustā viņš personīgi iznīcināja 22 hitleriešu "Panzer". Neko tamlīdzīgu kara gados nav spējis paveikt neviens cits – ne pirms viņa, ne arī vēlāk. Par Kolobanovu portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.
Ziemas kara veterāns
Lielā Tēvijas kara sākumā leitnants Zinovijs Kolobanovs jau bija pieredzējis tankists – viņš komandēja tanku rotu Ziemas kara un kara gaitā nogāja līdz PSRS un Somijas robežai – līdz Viborgais.
Trīs reizes dedzis sašautā mašīnā, taču ne reizi nav guvis ne skambiņas. Viņa vienības vieglie tanki piedalījās Mannerheima līnijas pārraušanā. Par drosmi Kolobanovs saņēma kapteiņa pakāpi, tika ierosināts piešķirt viņam Padomju Savienības Varoņa titulu. Tomēr nelaimīgas nejaušības dēļ – viņa padotie devās brāļoties ar somiem pēc mierlīguma parakstīšanas – virsniekam atņēma gan apbalvojumus, gan kapteiņa pakāpi.
Tomēr Kolobanova tālāko militāro karjeru incidents neietekmēja. Pēc Ziemas kara viņš dienēja Kijevas kara apgabalā un ātri "kāpa kalnā": 90. tanku pulta rotas komandiera vietnieks, 14. vieglo tank brigādes 36. atsevišķā mācibu tanku bataljona rotas komandieris, 97. tanku pulka bataljona štāba priekšnieks. 1941. gada 9. maijā viņu iecēla smago tanku rotas komandiera postenī.
Toreiz jaunie KV-1 tikai pamazām parādījās bruņotajos spēkos. 47 tonnas smagie monstri ar spēcīgajām bruņām izturēja tiešu trāpījumu no lielākās daļas tā laika prettanku ieroču. Savukārt 76 mm lielgabals L-11 varēja likvidēt jebkuru mērķi cīņas laukā. Lielā Tēvijas kara pirmajos mēnešos hitleriešiem nebija ne jausmas, kā ar tiem cīnīties. Tomēr to skaits PSRS bruņotajos spēkos bija ļoti mazs.
Tanku lamatas
Savu varoņdarbu Zinovijs Kolobanovs paveica ar KV-1. Drīz vien pēc Vācijas uzbrukuma PSRS viņš saņēma vecākā leitnanta pakāpi un nonāca Ļeņingradas frontē kā smago tanku rotas komandieris. Vācieši tuvojās Ļeņingradai. Sarkanajai armijai veidojās ļoti nelabvēlīgs stāvoklis. Vērmahta avangards ātri nonāca pie Krasnogvardeiskas (Gatčinas) – svarīga dzelzceļu un autoceļu mezgla. Pilsētas ieņemšana padarītu smagāku Ļeņingradas aizstāvju stāvokli. Ienaidnieks nežēloja bruņutehniku un iesaistīja kaujās aizvien jaunas vienības. Padomju komandieriem nebija rezervju kontruzbrukumam, tāpēc SA pārgāja pie lamatu taktikas.
1941. gada 19. augustā vecākā leitnanta Kolobanova rota devās uz krustcelēm pie Voiskovices sovhoza. Izlūki ziņoja, ka vācu kolonna ies garām šajā punktā. Aplēsis ienaidnieka spēku pārvietošanās iespējamos ceļus, Kolobanovs nosūtīja divus tankus uz Lugas ceļu, divus – uz Kingisepas ceļu, bet pats ieņēma pozīciju uz Primorskas ceļa. Kaponieri viņa tankam izraka trāpīga šāviena attālumā – tikai 300 metri – no krustcelēm. Te vecākais leitnants pilnībā kontrolēja visus trīs ceļus, pa kuriem varēja iet vācieši.
Aprēķins bija pareizs. Nākamajā dienā vecākā leitnanta ekipāžas sastapa ienaidnieku uz Lugas šosejas, sašāva piecus tankus un trīs bruņutransportierus. Vācieši izsauca izlūklidmašīnas. Tomēr Kolobanovs labi nomaskēja tankus un Luftwaffe viņus nepamanīja. Hitlerieši palaida pa priekšu motociklistus, bet tankisti ļāva tiem pabraukt garām – viņi gaidīja "lielāku zivi".
Pēc tam krustcelēm tuvojās vērmahta 6. divīzijas tanku kolonna. Tiklīdz pirmā mašīna pietuvojās abiem bērziem pie ceļa, Kolobanovs nokomandēja: "Pirmais orientieris, pa pirmo, tiešs šāviens zem krusta, ar bruņusitējiem – uguni!" Vecākais leitnants jau laikus parūpējās, lai ekipāža ielādētu lielāku skaitu bruņusitēju lādiņu un mazliet šķembu-fugasa lādiņus. Galvenais uzdevums – nepalaist garām ienaidnieka tehniku.
6. divīzijas kaps
Tēmētājs Andrejs Usovs, Polijas un Somijas karu veterāns, ar pirmajiem trāpīgajiem šāvieniem izsita no ierindas trīs pirmos tankus un sāka apšaudīt kolonnas asti, likvidējot arjergardu. Pārējās mašīnas bija slazdā. Apvidus neļāva pabraukt malā – apkārt purvi. Uz šosejas radās sastrēgums. Aizmugurējās mašīnas bīdīja uz priekšu avangardu, hitlerieši skraidīja pa ceļa malu.
Pa to laiku Kolobanova ekipāža metodiski likvidēja vienu tanku pēc otra. Viens pēc otra uzliesmoja vieglie Pz.kpfw35(t). Stundas laikā sašāva 22 mašīnas. Pretinieks atšaudījās, taču velti. Pēc kaujas uz Kolobanova KV-1 bruņām saskaitīja 114 trāpījumu vietas.
Ar to gan sadursme nebeidzās – rajonā parādījās vācu vidējie tanki Pz.kpfwIV. Viņi lika ietā šķembu lādiņus, cerībā patriekt padomju tanku no paslēptuves. Viens lādiņš trāpīja Kolobanova tankam zem torņa un nopietni sabojāja mašīnu. Komadieris bija spiests paļauties uz mehāniķa-vadītāja meistarību, kurš, teju vai guldamies uz rokturiem, koriģēja lielgabala uguni. Divkauja ar vāciešiem beidzās neizšķirti.
Faktiski, šajā dienā beidzās Zinovija Kolobanova karjera frontē. 1941. gada 15. septembrī meistartankists guva smagu šķembas ievainojumu galvā un mugurā, bija kontuzētas galvas un muguras smadzenes. Ilgu laiku viņš pavadīja hospitāļos. Armijā Kolobanovs atgriezās tikai pēc Uzvaras.