Stratēģiskie raķešu spēki saņēma raķetes RS-16B, RS-18B un RS-20B. Toreiz pie varas ASV nāca "kara vanags" Ronalds Reigans, kurš izvēlējās atklātu konfrontāciju ar Maskavu. Tomēr jauno SBR parādīšanās Padomju Savienībā atvēsināja aizokeāna kartsgalvjus. Par bruņojuma īpatnībām portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.
Sasniegt kuru katru pilsētu
Visplašāk izplatītā starpkontinentālā ballistiskā raķete Stratēģisko raķešu spēku vēsturē bija RS-10, ko armija saņēma 60. gadu beigās. Tā varēja nogādāt vieglo (0,5 megatonnas) vai smago (1,1 megatonna) lādiņu 10,5 un 5 tūkstošu kilometru attālumā atbilstoši. Tomēr ASV rīcībā jau bija PRA sistēmas, kas varēja pārtvert atsevišķos šāviņus. Kļuva skaidrs, ka viens nesējs ir jānodrošina ar vairākiem šāviņiem.
Pirmā "daudzgalvu" raķete bija RS-16A. Izmēru ziņā tā tā bija līdzīga R-10, un nebija nekādas vajadzības būvēt jaunas šahtu starta iekārtas. Lādiņš ietvēra četrus blokus ar 0,5-0,75 megatonnu jaudu katrs. Tātad ar vienu staru padomju SRS varēja organizēt pretiniekam 200 "hirosimas". Darbības rādiuss sasniedza 10-11 tūkstošus kilometru.
RS-16A spēja sasniegt jebkuru pilsētu Amerikā. Tomēr bija arī trūkumi – raķete nebija gluži precīza.
1976. gadā sākās darbs pie modernizētās R-16B ar uzlabotām īpašībām. Ārēji tā īpaši neatšķīrās no priekšgājējas, tomēr gandrīz divkārt pārsniedza tās iespējas. Precizitāte bija divreiz labāka, jauni kaujas bloki un šāviņa sadales komplekss. Vadība – autonoma, inerciālā. Tā varēja mainīt mērķi pirmsstarta sagatavošanas darbu procesā.
R-16B saņēma autonomu tēmēšanas sistēmu "Meridian", kas ļāva raķetei startēt un iziet trajektorijā pat pēc kodolsprādziena starta vietas apkaimē. Tas nopietni uzlaboja SBR izturību domājamā pretinieka pirmā trieciena gadījumā. Kopā 80. gados tika uzbūvēti 150 abu modifikāciju R-16 komplekti.
"Avangarda" nesējs
Pirmie pulki ar šahtu SBR RS-18A sāka kaujas dežūras 70. gadu vidū. Raķete nesa veselus sešus kaujas blokus ar 750 kilotonnu jaudu katrs, kā arī PRA pārvarēšanas līdzekļu kompleksu. Darbības rādiuss – desmit tūkstoši kilometru. Pat viena RS-18A, izrāvusies cauri pretinieka aizsardzības robežām, spēja radīt kolosālus zaudējumus. Pentagons to uzskatīja par vienu no galvenajiem apdraudējumiem ASV.
RS-18B modifikācija bija konstruktīvi vienkāršota, saņēma labākus dzinējus, uzlabotas vadības un aprīkojuma sistēmas. SRS sāka to uzņemt bruņojumā 1980. gadā. Kopumā kaujas dežūru sāka 360 raķetes.
Interesanti, ka šis bruņojums vēl joprojām ir aktuāls. RS-18B nes jaunos hiperskaņas blokus "Avangard". Aizsardzības ministrija stāsta, ka ar "Avangard" jau pilnībā nokomplektēts viens no raķešu pulkiem.
"Šis komplekts pamatoti atrodas jauna bruņojuma izstrādes avangardā, paverot stratēģiskā hiperskaņas bruņojuma ēru," nesen paziņoja SRS komandieris Sergejs Karakajevs intervijā izdevumam "Krasnaja zvezda".
Būtisks arguments
Smagā divpakāpju šķidrās degvielas raķēte RS-20A tika pieņemta bruņojumā 1975. gada decembrī. Daudziem tā labāk pazīstama kā "Satan" NATO terminoloģijā. Tā bija spēcīgākā SBR pasaulē.
Ierocis bija paredzēts jebkādu mērķu, arī modernu PRA līdzekļu aizsargātu objektu likvidācijai. Tika ražoti trīs raķetes varianti: monobloks ar 8 megatonnu lādiņu un darbības rādiusu līdz 16 tūkstošiem kilometru; monobloks ar 20 megatonnu lādiņu un darbības rādiusu līdz 11 tūkstošiem kilometru, kā arī bloks ar sadalāmu lādiņu (astoņi bloki ar 1,3 megatonnu jaudu katrs).
Neskatoties uz jaunās raķetes pat pārlieku lielo jaudu, drīz vien sākās darbs pie tās pilnveidota varianta. RS-20B spēja nest desmit blokus ar megatonnas jaudu katru un likvidēt ļoti izturīgus mazizmēra mērķus, piemēram, aizsargātus pazemes bunkurus un bruņoto spēku vadības punktus. Modernizētā raķete bija precīzāka, uzticamāka un vienkāršāk ražojama. No savas priekšgājējas tā atšķirās ar jaunu bloku sadales pakāpi, kas ļāva aptvert daudz lielāku teritoriju. Uzmanība jāpievērš arī raķetes dislokācijas un starta metodēm. To novietoja šahtā transporta-palaišanas konteinerā, uzpildīja degvielu un atstāja kaujas dežūrai. Starta gatavības laiks – mazliet vairāk nekā minūte. No šahtas RS-20B izsvieda pulvera spiediena akumulators – savdabīgs lādiņš. Dzinējs ieslēdzās, kad raķete jau bija gaisā.
Nākamais attīstības posms – RS-20V. Tā ir precīzāka, pieaugusi bloku sadales teritorija, samazinājies pirmsstarta gatavības laiks. RS-20V ir bruņojumā vēl joprojām – tās plānots nomainīt ar perspektīvajām smagajām raķetēm RS-28 "Sarmat". Bruņotie spēki tās gaida jau nākamgad.