Nesen kolēģe pastāstīja, kā reiz kopā ar dēlu patvērusies no lietus Nacionālajā mākslas muzejā. Pie viena apskatīja izstādītos šedevrus. Īpašu interesi radīja instalācija ar vodkas pudeli, atkritumiem un kaut ko par krieviem. To it kā sauca "Okupanta brokastis". Tīri Vairas Vīķes-Freibergas stilā: balalaika, vobla un vodka – tā arī ir visa mīklainā krievu dvēsele.
Protams, sirdī iedegās vēlme atmaskot. Kā tad tā? Krievu mākslinieki Aivazovskis un Rērihs tātad ir aizvākti, tā vietā – šitāda ņirgāšanās. Tāda ir tā jūsu krievu integrācija par latviešiem – laipni lūdzam, visu cieņu? Noslaukiet purnu un nāciet iekšā?
Tiklīdz pagadījās brīvāks brīdis un atmaskošanas kāre vēl nebija pagaisusi, es arī metos noslēpties no nelaika zem nesen par nodokļu maksātāju (arī krievu) naudu restaurētā mākslas tempļa jumta. Un pie viena paskatīties, kas tur par draņķību.
Uzvilku masku un jau iepriekš izbaudīju iespēju "padusmoties". Man nepaveicās, un modernās mākslas opusa vairs nebija, acīmredzot, ekspozīcija nebija pastāvīga. Ceļojošie mākslinieki, kuri klaiņo pa pasauli un demonstrē krievu dvēseli, gluži kā klaiņojošais cirks, kas visur vazā līdzi lāci. Kur viņi ir tagad? Varbūt Amazones pirmatnējos mežos vai Tibetas kalnos?
Lai jau būtu. Izbaudīju baltu simbolistu izstādi un Ņevas granīta krastos lolotu latviešu klasiku. Nonācu bēniņos. Tur – izstāde par neērto pagātni un vēl šis tas aktuāls.
Neviļus apstājos pie monitora ar video. Tur sēdēja jauna glīta meitene, droši vien, māksliniece, klapēja ar acīm un stāstīja, kā viņas partneris vai partnere, to es tā īsti nesapratu... Atvainojiet mani, lūdzu, par detaļām, bet tā taču ir māksla, vajag saprast. Lai saprastu, laiku pa laikam jāpieņem izaicinājums un jāiziet no komforta zonas. Nu, un šis partneris/partnere iebāzis/iebāzusi pirkstu viņas anālajā atverē un pēc tam to apostījis/apostījusi. Pēc tam sekoja stāsts, kādu emociju vētru tas radījis – varoni satraucis tas, ka citu cilvēku var interesēt viņas smaka, pie tam no dziļumiem. Tātad viņa nav tikai personība, viņa ir trauks, tvertne!
Lūk kāda de Profundis – droši varam teikt. Bet jūs tur par Aivazovski un Dostojevski runājat. Starp citu, šurp bērnus vadā veselām klasēm.
Ienāca prātā: cik tomēr labi, ka krievu mākslinieki aizvākti prom no šejienes un aizvesti uz Rīgas biržas muzeju. Žēl tikai Jāņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša un Pauļuka. Varbūt viņus arī vajadzētu glābt no šejienes?