Šajā dienā, pirms ...gadiem
1991. gada 8. decembrī Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, Ukrainas prezidents Leonīds Kravčuks un Baltkrievijas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Staņislavs Šuškevičs parakstīja Belovežas vienošanos par NVS dibināšanu un PSRS pastāvēšanas izbeigšanu.
Bijušais Jeļcina tuvākais līdzstrādnieks Mihails Poltoraņins jau mūsdienās kādā intervijā uz jautājumu par to, kādu lomu spēlējis Jeļcins Belovežas vienošanās sagatavošanā, teica: "Jeļcinam bija izšķirošā loma. Viņš neko nenožēloja. Viņam bija vienalga... lai tikai būtu pie varas. Viņš saskārās ar Gorbačovu, kuram arī bija par visu nospļauties, un viņi tikai "tēloja" cīņu savā starpā. Patiesībā nekādas cīņas nebija. Viņi burtiski visu sarunāja pa naktīm."
No savas puses Gorbačovam bija jānodod Savienības pozīcijas starptautiskajā līmenī. 1989. gada 3. decembrī viņi ar prezidentu Džordžu Bušu vecāko paziņoja, ka PSRS un ASV vairs nav pretinieki. Šī diena tika ierakstīta vēsturē, kā oficiālais "aukstā kara" beigu datums, lai gan daudzi mūsdienu politologi šīs tikšanas rezultātus sauc par "politisko Černobiļu". Bušs vecākais, tikko iepazinies ar Gorbačovu 1985. gadā, teica: "Mūsu uzdevums nav palīdzēt viņam, bet rīkoties ASV interesēs tā, lai ietekmētu viņa politiku vajadzīgajā virzienā." Henrijs Kisindžers ierosināja veicināt Austrumeiropas reintegrāciju ar Rietumeiropu bez PSRS. Turklāt Gorbačovam apsolīja neizmantot izmaiņas Austrumeiropas valstīs pret Padomju Savienības drošības interesēm.
Pirms tikšanās Maltā prezidenta administrācijas vadītājs Džons Sununu atklāti teica: "Mēs stipri iesitīsim [Gorbačovam]... viņš lidos kūleņodams." Bušs bija vēl aforistiskāks: "Pareizi. Uzbruksim viņiem kā kramplaužu banda!"
Amerikāņi juta, cik nedroša ir padomju līdera pozīcija. Tāpēc drīz pēc Maltas valsts sekretārs Džeimss Beikers, tiekoties Maskavā ar Gorbačovu, jau sāka runāt par to, ka ASV uzstājas par "apvienoto Vāciju kā NATO locekli, nevis neitrālu valsti". Turklāt Beikers apliecināja, ka NATO jurisdikcija neizplatīsies tālāk uz austrumiem "ne collas ārpus savām īstajām pozīcijām".
Politologi apgalvo: Gorbačovs uzskatīja, ka apmaiņā pret piekāpšanos viņš saņems Rietumu finansiālo palīdzību. Taču 1991. gada jūlijā "Lielā septiņnieka" samitā Londonā Bušs vecākais satrieca šos sapņus pīšļos. It kā šajā jautājumā "nav skaidrības". Stāsta, ka atstājot Londonu, Gorbačovs jūtās nomākts. ASV prezidenta drošības padomnieks Brents Skoukrofts aprakstīja situāciju tā: "Gorbačovs ieradās, lai saņemtu to, kas, viņaprāt, viņam pienākas... It kā viņš pats nesaprastu problēmu nopietnību." Bušs tikai atzīmēja: "Šķiet, čoms ir satriekts pīšļos, vai ne?"
VDK priekšsēdētājs Vladimirs Krjučkovs 1991. gada jūnijā PSRS Augstākās padomes slēgtajā sēdē paziņoja, ka valstī strādā vismaz 2200 ienaidnieku ietekmes aģenti. PSRS sabrukumu vadīja spēcīgi spēki no ārzemēm. To atklāti atzina Džordžs Bušs, vecākais: "Panākta vislielākā uzvara pār PSRS, pie tam ar viņu pašu iekšējās opozīcijas rokām..."
Savā grāmatā "Valsts prezidenta piezīmes" Jeļcins apraksta savas jūtas PSRS "Belovežas bērēs": "Pēkšņi radās tāda brīvības, viegluma sajūta … Es sajutu sirdī: lieli lēmumi jāpieņem viegli..." Šis vieglākais lēmums tika svinēts ar lielu pompu. Savos memuāros Bušs vecākais rakstīja, ka Jeļcins viņam piezvanījis tieši no medību nama Belovežas gāršā un sacīja: "Gorbačovs šos rezultātus vēl nezina... Cienījamais Džordž... tas ir ārkārtīgi svarīgi. Ņemot vērā mūsu tradīciju, es nevarēju pagaidīt ne desmit minūtes, lai jums nepazvanītu.
"Zinu tavas mūžīgās skumjas,
Belovežas gārša, Belovežas gārša..." (A. Pahmutova "Belovežas gārša")