Ankarai ir globāli "tjurku pasaules" plāni. Perspektīvā iespējama turku interešu un spēka projekcija aiz Azerbaidžānas robežām – Kaspijas reģionā un Centrālāzijas valstīs. Šādiem mērķiem ar vienu gadu vien būs par maz. Mēs redzam kārtējo, austrumnieciski izsmalcināto posmu NATO klātbūtnes paplašināšanai pēcpadomju teritorijās, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.
21. novembrī Turcijas nacionālās aizsardzības ministrs Hulusi Akars paziņoja, ka valsts sauszemes spēki noslēguši sagatavošanos un drīz vien valsts gaisa kara spēki viņus nogādās Azerbaidžānā. Politiķis uzrunā pieminēja arī "Turcijas līdera vietu starptautiskajā arēnā", ceļā pie kuras "Turcijas bruņotie spēki pārdzīvo vienu no saspringtākajiem periodiem republikas vēsturē".
Turcijas militārā kontingenta skaitliskais un kvalitatīvais sastāvs pagaidām ir miglā tīts. Jāpiebilst, ka Turcijas armijas vienības gandrīz pastāvīgi uzturas Azerbaidžānā – abu valstu militārās un militāri tehniskās sadarbības ietvaros. Diezin vai kārtējās virsnieku grupas dislokācijai darbam Krievijas un Turcijas centrā, kas kontrolēs uguns pārtraukšanu Kalnu Karabahā bija vajadzīgs prezidenta rīkojums un diskusija Turcijas parlamentā.
11. novembrī Ankara un Maskava parakstīja memorandu par pamiera kontroles centru. Šajā dokumentā nekas nav teikts par kopīgu miernešu spēku izveidi. Tomēr vēlāk Azerbaidžānas un Turcijas valstu vadītāji ne vienu reizi vien runāja par "kopīgu miernešu misiju", kurā piedalīsies Turcijas spēki.
Acīmredzot, Ankara un Baku ir ignorējušas Maskavas lūgumu neievest turku karavīrus "karstajā" reģionā. Turcijas sauszemes spēki Azerbaidžānā nepārprotami kaut kam gatavojas, ne tikai sadarbībai ar Krieviju stacionārajā monitoringa centrā.
Panākumu arbitrāžā
Turcijai nav stratēģisku iemeslu iniciēt plašu konfliktu ar Krieviju Dienvidkaukāzā (panākumi ir maz ticami, toties negatīvas sekas Ankarai – garantētas). Daudz efektīvāka un drošāka ir pakāpeniska iespiešanās reģionā ar ērtu ieganstu – divpusēja militāri tehniskā sadarbība ar Azerbaidžānu vai zem "miernešu misijas" karoga. No otras puses, Baku atbalsts var kļūt par maksu par Turcijas palīdzību bruņotajā konfliktā ar tālredzīgu domu.
Turcijas spēku darbības Kalnu Karabahā neparedz neviens līgums, arī ne Azerbaidžānas, Armēnijas un Krievijas trīspusējā vienošanās. Turku kareivju klātbūtne Azerbaidžānā juridiski noformēta post factum, jo saskaņā ar Krievijas autoritatīvo militāro ekspertu viedokli, no septembra beigām Azerbaidžānā bija dislocēti aptuveni 1500 turku karavīri. Padomnieku statusā turku ģenerāļi un virsnieki darbojas visā pārvaldes vertikālē – no Azerbaidžānas armijas Ģenerālštāba līdz pulku štābiem.
Ankaras viennozīmīgais militārais atbalsts Azerbaidžānai konfliktā absolūti neļauj Turcijas armijai pretendēt uz mierneša lomu Karabahā un jebkādu dalību saskarsmes līnijas kopīgajās patruļās. Tomēr varianti ir iespējami.
Faktiski Turcija jau stabili nostiprinājusies Azerbaidžānā. Turpmāk Turcijas spēki var gadiem ilgi atrasties Azerbaidžānas teritorijā uz divpusēju līgumu bāzes. Tas nepārkāps starptautisko tiesību normas, tomēr arī mieru negarantē. Tā kā neviena pasaules valsts nav atzinusi KKR suverenitāti, Baku un Ankarai var rasties visatļautības ilūzija arī attiecībā uz armēņu tautības iedzīvotājiem Kalnu Karabahā. Turcijas Ārlietu ministrija jau pieminējusi kaut kādas papildu "novērotāju vienības uz vietas". Bažas rada tas, ka nav saņemta informācija par proturciski noskaņoto Sīrijas kaujinieku izvešanu no Azerbaidžānas. Tādā situācijā ir svarīgi, lai "azerbaidžāņu brāļu panākumu arbitrāža" (ministra Hulusi Akara izteikums) nesagrozītu galvas par panākumiem.
Nākotnes aprises
Ankarai ir globāli "tjurku pasaules" plāni. Perspektīvā iespējama turku interešu un spēka projekcija aiz Azerbaidžānas robežām – Kaspijas reģionā un Centrālāzijas valstīs.
Turcijai ir pietiekami spēcīgi bruņotie spēki – 355 tūkstoši karavīru, vairāk nekā 2600 tanki, 270 daudzfunkcionālie iznīcinātāji F-16, godīgi nopelnīta 11. vieta Global Firepower vispasaules reitingā, pie tam valsts aktīvi paplašina lidmašīnu, bezpilota lidaparātu, raķešu, tanku ražošanu pašu mājās. Pagājušo 15 gadu laikā aizsardzības rūpniecības uzņēmumu skaits Turcijā pieaudzis no 56 līdz 1500, valdība kontrolē kara rūpniecības kompleksa programmas par summu, kas pārsniedz 75 miljardus dolāru. Ankara iepērk lielu apjomu bruņojuma ārvalstī. Turcijas Republikas aizsardzības budžets pārsniedz 18 miljardus – aptuveni 13% no 2020. gada budžeta kopējiem izdevumiem.
Turcija aktīvi izmanto militāros instrumentus Sīrijas ziemeļos un Lībijā. Pretēji citu valstu interesēm tā pretendē uz vērā ņemamiem rajoniem Vidusjūrā (ogļūdeņražu ieguve). Tādējādi Azerbaidžāna (kam ir plašas naftas rezerves) kļūst par Turcijas noteiktās – ekspansīvās un agresīvās – ārpolitikas laukumu. Tāda "brāļošanās" ir bīstama arī tāpēc ka aiz Ankaras "muguras" vīd Ziemeļatlantijas alianse un tā klusām atbalsta Erdogana dumpi jebkurā ģeogrāfiskajā vietā.
Krievijas mierneši atjauno mieru un kārtību Kalnu Karabahā, bet Turcija mēģina radīt Azerbaidžānā kaut kādu militāro infrastruktūru un nostiprināt savas tiesības uz militāro iejaukšanos Dienvidkaukāza reģionā. Ankaras projektu Karabahā aptumšo tikai loģistika. Azerbaidžānai un Turcijai ir neliels kopīgas sauszemes robežas iecirknis pie Igdiras provinces un no "lielās Azerbaidžānas" visnotaļ izolētās Nahičevānas autonomās republikas. Bruņoto spēku, bruņojuma un krājumu piegādes ar GKS lidmašīnām (tas ir dārgs prieks) nāksies saskaņot ar Armēniju, Gruziju (ticamākais maršruts) vai Irānu. Jebkādos ģeopolitiskajos apstākļos Turcija būs spiesta ņemt vērā Krievijas stabilās pozīcijas Kaukāzā un Tuvajos Austrumos.