Tagad vārās Erevāna: protestu dalībnieki sagrābuši parlamentu, piekāvuši spīkeri. Viņi nesaprot, kam armēņi ziedojuši tik daudzas dzīvības. Bet Karabaha gaida miernešus no Krievijas. Par to, kā Stepanakerta uztvērusi pauzi karā, portālā RIA Novosti stāsta Filips Prokudins.
Stepanakertas viesnīcu foajē tūristu nav – te tagad redzami bruņoti cilvēki formastērpos. Viņi smēķē un drūmi skatās viedtālruņos. Tur nesenās kaujas Kalnu Karabahā nomaina video no Baku, kur svin Šušas ieņemšanu. Pie griestiem vijas tabakas dūmi, no gadžetiem skan cīņas un lezginka no Azerbaidžānas pilsētu ielām.
Neatzītās Kalnu Karabahas Republikas prezidenta rezidenci pamet Nacionālās sapulces deputāti. Arī viņi valkā formu, civilā te gandrīz neviens nestaigā. Tikai pirms dažām stundām visi pasaules kartēs nesaskatāmās mazās valsts galvaspilsētā gatavojās cīņām ielās – pretinieks tuvojās.
Cilvēki pulcējas pie Atbrīvotāju nama – 90. gadu kara veterānu ēkas. Tepat laukumā strādā kafijas automāts, šķiet, vienīgais pilsētā. Pārējie ir atslēgti vai sabojāti. Stepanakerta ļoti cietusi apšaudēs. Pat tur, kur nav tiešu trāpījumu, sprādzienu viļņos izsisti logi, salauzti ielu rādītāji un izkārtnes. Prezidenta rezidences logi pirmajā stāvā aizbarikadēti ar smilšu maisiem.
"Prezidents mums paskaidroja, kāda ir situācija. Bezizejas situācija, - stāsta prezidenta frakcijas deputāts Arams Arutjuņans, nesen pametis parlamenta ārkārtas sēdi. – Pirms divām nedēļām jau apspriedām pamiera iespēju. Taču mēs nezinājām, ka parakstīs tādu dokumentu... Stāvoklis ir tik smags, ka izvēlējās mieru, nevarēja vairs ciest tādus zaudējumus. Cīņas gāja jau Stepanakertas apkaimē, droši vien pēc divām vai trim dienām jau būtu pilsētā. Mēs gatavojāmies ielu cīņām."
Arutjuņans norādīja uz kolēģiem plankumainos masku tērpos – deputāti gatavojās ar ieročiem rokās sagaidīt azerbaidžāņu armijas trieciena grupas.
"Priecē tikai tas, ka paredzēta Krievijas klātbūtne. Arcahā vispār ir prokrieviski noskaņoti iedzīvotāji. Krievija kā drošības garants ir ļoti nomierinošs faktors," viņš piezīmēja.
Ziņas par Krievijas, Armēnijas un Azerbaidžānas prezidentu trīspusējo vienošanos izsauca politisko krīzi Armēnijā. Pūlis Erevānā centās ielauzties valdības ēkā, pieprasīja premjerministra Nikola Pašiņana demisiju. Pēc tam demonstranti uzbruka parlamenta ēkai un ieņēma to, nežēlīgi piekāva spīkeri Araratu Mirzojanu. Opozīcija paziņoja, ka izskata iespējas anulēt vienošanos.
"Karabahā būs mierīgāk, - Arutjuņans neslēpa skumju ironiju, pagaidām vēl ir pārlieku neierasti runāt par mieru kara sakropļotajā pilsētā. – No iekšpolitiskās situācijas viedokļa. Mums no Erevānas prasa, vai nav sākušies protesti, bet no kurienes te celsies mītiņi? Pilsētā ir tikai tās aizstāvji."
Dokuments paredz, ka puses pārtrauc apšaudes un karadarbību no 10. novembra pusnakts pēc Maskavas laika un apstājas ieņemtajās pozīcijās. Azerbaidžāna saglabā Agdamas rajonu līdz 20. novembrim. Krievijas mierneši tiek izvērsti gar saskarsmes līniju un pa Lačinas koridoru, kas savieno Karabahu ar Armēniju, bet Azerbaidžānai garantē brīvu pārvietošanos par to.
Pats Lačinas rajons nonāk Baku ziņā, tāpat kā Kelbadžara. Savukārt Erevāna garantē transporta satiksmi starp Azerbaidžānu un Nahičevānu. Līdz ar miernešu ievešanu Armēnijas Bruņotie spēki pamet reģionu. Kontingenta uzturēšanās termiņš – pieci gadi. To iespējams pagarināt par kārtējo piecu gadu periodu. Bēgļi atgriežas savās dzīves vietās, puses organizē gūstekņu apmaiņu.
Traci vēl palielināja baumas par to, ka miernešu misijai pievienosies Turcija. Daudzi karavīri Karabahā uzskata, ka turki ir ienaidnieki, viņi ir pārliecināti, ka bez Ankaras atbalsta Baku nebūtu izšķīrusies par karu. Tomēr Kremlis noliedza ziņas par to, ka Karabahā varētu parādīties turku karavīri.
Miera līgums, tāpat kā jebkurš kompromiss, pilnībā neapmierina ne vienu, ne otru pusi. Daudzi Stepanakertas ielās neslēpj vilšanos. "Tā ir kapitulācija, - kategoriski konstatēja vīrietis netālu no tirgus. – Ja bija skaidrs, ka nenoturēsim tos piecus vai septiņus rajonus (kas nebija iekļauti Kalnu Karabahas autonomajā apgabalā pirms konflikta; to atņemšanu Azerbaidžāna uzskatīja par īpaši netaisnīgu – red.), kāpēc tad tos neatdeva pārrunās bez upuriem? Tik daudzi puiši galvas nolikuši. Un kāpēc mēs tā gatavojāmies karam?"
Armans ieradies no Maskavas, lai strādātu izlūkos. Viņš skatās uz cilvēkiem pie prezidenta rezidences un dusmīgi iesaucas:
"Kāpēc mēs 30 gadus negatavojāmies karam? Kā varēja būt oligarhi valstī, kur nav nodrošinātas armijas? Ar 60. gadu ieročiem mēs karojām pret bezpilota lidaparātiem un modernu artilēriju. Kam ienāca prātā strīdēties ar Krieviju? Vai tad mēs atrodamies starp draugiem?"
Atbildi uz šiem jautājumiem viņš negaida. Karabahas iedzīvotāji parasti ir savaldīgāki, nekā, piemēram, erevānieši, tāpēc viņiem tādi emociju uzplūdi nav raksturīgi. Tomēr tagad vīram atliek tikai gaidīt.
Tikai paretam Stepanakertas ielās pavīd civilie – bez ieročiem, ikdienas apģērbā. Divi pusaudži pastaigājas ar čipsu paku rokās. Vecākās klases skolēni nemācās, jo nav neviena, kam mācīt un kam vadīt stundas – jau septembrī no pilsētas evakuētas skolas un lielākā daļa bērnu, tāpat kā gandrīz visi civilie. 7. novembrī no galvaspilsētas izdeva atlikušos – tos, kuri nevarētu piedalīties aizsardzībā.
Vairākas stundas nav ierasto skaņu, kas jau gandrīz mēnesi pavada dzīvi dienām un naktīm – artilērijas lādiņu sprādzienu, ieroču zalvju, gaisa trauksmes sirēnas gaudu. Šķiet, tikai pusaudži priecājas par mierīgo rītu, par to, ka var bez raizēm klaiņot pa pilsētu, nemeklējot ar acīm lādiņu.
Apšaudēs Stepanakertā strādāja tikai retais veikals. Vienā no tiem valda tumsa, saimnieks ir laipns, tomēr raizes neslēpj – traucējumi ar elektrības piegādi, ledusskapis nestrādā, produkti sabojājušies. Viņš stāv pie kases, uzsmaida apmeklētājiem, tomēr smaids pagaist, kad viņu apsveic ar apšaudes beigām: "Tā taču ir tikai atelpa, tās nav beigas. Esam atgriezušies pie 1991. gada situācijas. It kā staigātu pa riņķi."
71 gadu vecs sirmgalvis stājies aizstāvju rindās brīvprātīgi. Tagad viņš laukumā sašutis saka, ka ilgi nevar saņemt ieroci. Apliecina – viņš vēl tīri labi spējot turēt rokās automātu.
Pēc viņa domām, apburto loku var pārraut – vajag nevis aicināt miernešus no Krievijas, vajag te, Karabahā, radīt KF bāzi.
Tomēr viņu jau neviens neklausīs, vīrs sūdzas, neļaus večukam izteikties. Tomēr viņš runā atklāti un godīgi. Viņam vairs nav, ko zaudēt. Tagad – nav nemaz.
Pagaidām cilvēki uz ceļiem ārpus Stepanakertas robežām skatās uz armijas mašīnām – vai Krievijas mierneši jau ir klāt?
Dienu iepriekš aizsargkrāsas kravas auto nevienu neinteresēja – armija strādāja, kā ierasts. Tajās sēdēja noguruši cilvēki vai gulēja koka kastes ar munīciju. Viņiem māja ar rokām, vadītājs vai kāds kareivis pacēla roku atbildes sveicienam. Tagad skatās arī uz numuriem – vai viņi jau ir te?