Ukrainas jūras kara bāzes celtniecība Azovā liecina par Rietumu centieniem mākslīgi radīt jaunu starptautisko problēmu un iekšējās spriedzes zonu pie Krievijas robežām. Ukrainas JKS šeit ir tikai ASV un NATO plānu instruments. Atbildība par konfliktu eskalāciju, kas saistīti ar Krievijas un Ukrainas iekšējās Azovas jūras vienpusēju militarizāciju, vienlīdz gulstas uz Kijevas, Briseles un Vašingtonas pleciem, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.
Sestdien, 11. aprīlī Ukrainas prezidents Vladimirs Zeļenskis apmeklēja jaunās 12 kuteriem paredzētas jūras kara bāzes (JKB) būvlaukumu Berdjanskā. Projekta prezentācijā Zeļenskis paziņoja: "Ir ļoti svarīgi, lai šajā vietā būtu pašiem savi kuģi, jo tādējādi mēs aizsargāsim mūsu ostas, mūsu tirdzniecību. Tas ir tiešs atbalsts ekonomikai."
Acīmredzot, Ukrainas ekonomikai nekas nedraud, kā vien kārtējais Maidans vai defolts. Bet jūras kara bāzes būvdarbiem būs vajadzīgi vairāk nekā 20 miljoni dolāru no valsts budžeta. Trīs jaunu piestātņu būvdarbi un jūras dibena padziļināšana sāksies tūlīt pēc projekta saskaņošanas, un 2021. gadā JKS pārvietos šurp no Nikolajevskas apgabala divus kuteru "Gjurza" divizionus un patruļas kuteru Mark VI (ASV militārā palīdzība) divizionu. Berdjanskas ostas administrācija skaidroja, ka JKB netraucēs darbam un nemazinās tirdzniecības ostas jaudas – redzams, ka tā skaidro saprot, cik bezjēdzīga būs JKB.
Militāri draudi Azovas akvatorijā objektīvi nepastāv, valstu robežas nav nospraustas. Azovas jūras starptautiski tiesiskais statuss – Krievijas un Ukrainas iekšējie ūdeņi. Atgādināšu: 2003. gadā Maskava un Kijeva noslēdza vienošanos (tā ratificēta 2004. gadā) par Azovas jūras kopīgu izmantošanu, bet 2012. gadā parādījās papildu vienošanās par kuģošanas drošību. Krimas tilta parādīšanās šajā jomā neko principiāli nav mainījusi. Tilta apsardzes pasākumi ir saprātīgi un pietiekami, tie neliek šķēršļus civilajai kuģniecībai Azovas jūrā un Kerčas šaurumā. Tomēr ir intriga: 2003. gadā noslēgtā vienošanās aizliedz ārvalstu jūras kara spēku kuģiem ieiet Azovas akvatorijā bez abu pušu – Krievijas un Ukrainas piekrišanas.
Rīcības brīvība
Patlaban Ukrainai ir divas jūras kara bāzes – Odesas un Nikolajevskas apgabalos. Šie dislokācijas punkti ļauj kuģiem (kad tie parādās) jebkurā laikā iziet Melnajā jūrā un Vidusjūrā (tālāk – Pasaules okeānā), neaizkavējoties garajās rindās Kerčas šauruma farvāterā (tā ir bijis vienmēr). Lai izbrauktu zem Krimas tilta, kuteriem "Gjurza" un "Mark VI" vajadzīga Krievijas atļauja. Kerčas šaurums starp Krimu un Tamaņu ir aptuveni 5 kilometrus plats, farvāters ved 500 metru attālumā no Krievijas krastiem un to, pats par sevi saprotams, kontrolē Krievija. Grozi, kā gribi, visur ir viens un tas pats.
Plāni pārcelt uz Berdjansku vienu no abām Ukrainas JKB radās jau prezidenta Petro Porošenko laikā, un patlaban vērojamā "pārmantojamība" militāro būvdarbu jomā liecina, ka Kijeva savos stratēģiskajos lēmumos nav patstāvīga.
Manuprāt, nevis Ukraina, bet gan Ziemeļatlantijas alianse tiecas kontrolēt Azovas jūru. Akvatorijas nepieejamība ir sāpīgs ģeopolitiskais izaicinājums. Toties iespēja, ka alianses speciālisti (taču ne kuģi) varētu atrasties Ukrainas kara bāzē pie pašām Krievijas robežām, izskatās kā stratēģiska priekšrocība reģionā, kur ierobežots par Melnās jūras valstīm nepiederošu kara kuģu uzturēšanās laiks. Šajā aspektā Berdjanskas osta ir lieliska, jo Ukrainas JKS bāze atradīsies tikai 70 kilometru attālumā no Krievijas piekrastes (Krasnodaras novada), 150 kilometrus no Kerčas un 220 kilometrus no Rostovas pie Donas, kur dislocēts Krievijas Bruņoto spēku Dienvidu kara apgabala štābs.
Krievijas "piekļuves bloķēšanas sistēmas", PGA sistēmas alianse var novājināt tikai pati ar saviem trieciena kompleksiem, sauszemes izlūkošanas un radioelektroniskās cīņas līdzekļiem tiešā KF robežu tuvumā.
Jūras kara stratēģijas Berdjanskā nav un nevar būt. Melnās jūras pārsvars reģionā ir absolūts un nelokāms. Ducis kuteru "Gjurza" un "Mark VI" spēj tikai izprovocēt kārtējo krīzi Azovas jūrā vai Kerčas šaurumā ar viegli prognozējamām sekām Ukrainas JKS. Ļoti iespējams, ka Berdjanskas JKB ar duci 25 metrus garu kuteru ir tikai piesegums nopietnāku NATO instrumentu virzībai uz austrumiem.
Spēka spoki
Ukrainas jaunais prezidents Vladimirs Zeļenskis nemainīja JKS vecos plānus, un 2019. gada nogalē tika saformēts kuģu Azovas divizions ar dislokācijas vietām Berdjanskā un Mariupolē. Turpat nokļuva arī 2018. gada "Kerčas krīzē" cietušie kuteri "Berdjansk" un "Nikopoļ", velkoņi "Jani Kapu" un "Korec", kā arī glābšanas kuģis "Donbas" un citas relatīvi cīņasspējīgas vienības. Jaunas JKB veidošanai ar tādiem spēkiem nepietiek. Kijeva plāno uzbūvēt 20 kuterus "Gjurza", taču 2020. gada sākumā bija tikai septiņi.
Tādā situācijā bez Vašingtonas atbalsta neiztikt. Martā Pentagons informēja ASV Kongresu par nodomu piešķirt Ukrainas Bruņotajiem spēkiem palīdzību 125 miljonu dolāru apmērā. Militārās palīdzības kompleksā iekļuva arī patruļas kuteris "Mark VI". Izdevums "The National Interest" nenorādīja precīzu kuteru skaitu, tomēr atzīmēja, ka amerikāņu tehnika Ukrainai kļūs par soli uz priekšu – jaunais "Mark VI" it kā esot labi bruņots un varot lepoties ar mūsdienīgu elektroniku.
26 metrus garā amerikāņu kutera bāzes komplektācijā ekipāža (10 cilvēki) ir bruņota tikai ar četriem 12,7 mm kalibra ložmetējiem un diviem 25 mm kalibra lielgabaliem. Augstfrekvences un satelītu sakari, ātrums – 30 mezgli un prettrieciena krēsli kabīnē nekādu lielo uzvaru nesola.
Tomēr aģentūra Stratfor prognozē neizbēgamu Pentagona un NATO aktivitātes pieaugumu Krievijas pierobežas reģionos. Melnās jūras flotes spēki un līdzekļi ir pastāvīgi gatavi. 13. aprīlī tie identificēja un pavadīja Melnās jūras akvatorijā ienākušo amerikāņu raķešu eskadras kuģi "Porter". Ne šis kuģis, ne citi ASV un NATO karakuģi nekad mūžā nevarēs ieiet Krievijas un Ukrainas iekšējos ūdeņos, kur brīvas kuģniecības tiesības ir tikai Krievijas un Ukrainas civilajiem (kravas un tirdzniecības) kuģiem. Kerčas šaurums nekad nav bijis starptautisks no 1982. gada ANO Konvencijas viedokļa, un uz to nevar attiecināt miglainas prasības par "tranzīta vai miermīlīgas kuģošanas tiesībām ārvalstu kuģiem".
Krievijas Ārlietu ministrija jau vairākkārt ir uzsvērusi: tikai Ukrainas valdība un valstis, kas to atbalsta, ir pilnībā atbildīgas par iespējamu situācijas saasināšanos Azovas reģionā. Vienlaikus Maskava vēl joprojām ir gatava konstruktīvam dialogam.