Sibīrijas federālā apgabala un Omskas apgabala galvenais toksikologs, medicīnas zinātņu doktors, Omskas 1. pilsētas ātrās medicīnās palīdzības slimnīcas nodaļas vadītājs Aleksandrs Sabajevs intervijā RIA Novosti pastāstīja par Alekseja Navaļnija ārstēšanu.
— Aleksandr, tieši pie jums nonāca Aleksejs Navaļnijs, vēlākais Berlīnes pacients. Uzreiz uzdošu vienkāršu jautājumu: vai bija saindēšanās?
– Saindēšanās nebija. Saindēšana tika izskatīta starp citiem pašsajūtas pasliktināšanās iemesliem. Taču pirmo sešu stundu laikā pie mums klīnikā diagnoze "akūta saindēšanās" tika svītrota. Pat vairāk, to neapstiprināja nedz klīniskie, nedz anamnētiskie, nedz ķīmiski toksikoloģiskie pētījumi. Tas ir, mēs nekonstatējām nekādus datu par to, ka tā būtu akūta saindēšanās.
– Bet kas tad bija? Tagad jau, man liekas, ir bezjēdzīgs šis jēdziens "ārsta noslēpums", ja jau pat Putins apsūdzēts par Navaļnija saindēšanu. Jau paziņots, ka Navaļnijs saindēts, viņam tur kaut kas atrasts. Tas viss jau ir izplatījies visā pasaulē, milzīga politiska lieta. Kas tad īsti bija? Ko jūs pats ierakstījāt slimības vēsturē?
– Pilnīgi pareizi, diagnoze ir tā pati, kas skanēja visu šo laiku: ogļhidrātu vielmaiņas traucējumi. Nekā tur slēpjama nav. Tas patiešām ir smags metabolisks stāvoklis. Tā nav akūta ķīmiska slimība, kā to klāsta daži pacienta atbalstītāji. Tie ir smagi metaboliski traucējumi, kas radās, visticamāk, dažas stundas, varbūt pat dienas pirms akūtas pašsajutas pasliktināšanās, kad pacients atradās lidmašīnā.
Mums nācās cīnīties ar šiem smagajiem metaboliskajiem traucējumiem, ko līdz uzturēšanās beigām mūsu klīnikā izdevās stabilizēt un novest pie pozitīvas dinamikas.
Uzreiz piebildīšu, ka akūta ķīmiska slimība un metaboliskas slimības – tie ir dažādi patoloģiski procesi, kam nav nekā kopīga.
– Bet kas īsti kļuva par o, kā jūs teicāt, smago metabolisko traucējumu iemeslu?
– Iemesli var būt vairāki. To vidū ir alimentārs faktors, jeb uztura un iespējamā alkoholisko dzērienu lietošanas faktori. Ir arī diētas neievērošanas faktors, jeb kaut kādu diētu ievērošana. Galvenie iemesli parasti ir tieši šie. Taču tas, ka metaboliskie traucējumi bija, to apstiprina laboratorijas testi. To apstiprina astoņi mūsu veiktie bioķīmiskie testi, 11 skābes pamatstāvokļa izmeklējumi un 25 glikēmijas līmeņa izmeklējumi – viss mūsu veiktais diagnostikas komplekss. Viss ir apstiprināts, viss ir iedokumentēts, sasaukti astoņi paplašināti konsīliji ar visnotaļ kvalificētu speciālistu dalību. Tādēļ diagnoze "saindēšanās" ir svītrota, izslēgta. Kopumā mēs bijām vienisprātis par diagnozi, kura arī skan mums kā galvenā.
– Un tas viss – hroniska pankreatīta fonā?
– Bez šaubām. Aizkuņģa dziedzeris, tā funkcija cieta, arī mūsu veiktie testi rāda, ka tas simptomu komplekss, kas raksturo aizkuņģa dziedzera funkciju, nobīdījies patoloģisku izmaiņu virzienā.
– No tā var nomirt?
– Protams.
—Bet vai var teikt, ja jūs izglābāt Alekseju no nāves?
– Bez šaubām. Pēc slimības gaitas varu pateikt, ka pati lielākā pacienta stāvokļa krīze bija vērojama vienos naktī no 20. uz 21. augustu, kad laktāta līmenis asinīs paaugstinājās līdz kritiski bīstamajam. Tas sastādīja 12 (normālais – 2). 7-8 stundas valdīja krīzes situācija. Šajā laikā mēs varējām gaidīt poliorgānu mazspēju, kas novestu pie pacienta nāves burtiski diennakts laikā.
– Kā jūs to novērsāt, ko darījāt?
– Veicām intensīvo terapiju, pa daļām ievadījām īsas iedarbības insulīnu, veicām adekvātu neiroveģetatīvo korekciju, nodrošinājām normālu miegu. Protams, ir jāatzīmē, ka cilvēks ir jauns, netika atklātas hroniskas, ielaistas slimības. Taču darbs noritēja intensīvi – tas ir visu funkciju un sistēmu monitorings katru stundu.
– Viņš turpināja palikt komā?
– Jā, komā, taču tā bija virspusēja koma. Ir dziļa koma, bet ir virspusēja, tātad apziņas uzlabošanās.
Mēs neizmantojām ķīmiskās slimības ārstēšanas standartu, kurā tiek pielietotas pavisam citas tehnoloģijas. Mēs izmantojām metaboliskās komas, metabolisko izmaiņu ārstēšanas standartu, smagu un fatālu, ja tās nenovērš. Tādēļ arī ieguvām visnotaļ labu rezultātu – gan laboratorisko, gan klīnisko.
Starp citu, šeit jāpiezīmē arī par komas stāvokli. Uzņemšanas laikā tika novērtēts, ka koma atbilst 5 ballēm, bet transportēšanas brīdī uz lidostu - jau 9 balles, tātad komas dziļums pazeminājās. Principā, pie 9 ballēm pacients jau var atvērt acis, tādi īslaicīgi elementi jau parādījās.
– Kādā laika periodā iespējams runāt par saindēšanos?
– Termins "saindēšanās" un diagnoze "saindēšanās" ir aktuāla pirmo sešu stundu laikā pēc notikušā, lai kur tas notiktu – lidmašīnā, viesnīcā, slimnīcā. Ja mēs apstiprinām saindēšanos, jāveic detoksikācija ultrahemodiafiltrācijas formātā.
– Nu, šur tur runā, ka varbūt kaut kā ne uzreiz, kaut kur vēlāk piebēra klāt kaut ko dozēti, lai speciāli tā notiktu, lai tas nebūtu manāms…
– Tas ir, pēc mūsu klīnikas vai pirms?
– Jūsu klīnikā taču tas nenotika, vai ne?
– Nē, nē! Tas ir izslēgts! Tas ir izslēgts vienkārša iemesla pēc: strādāja mūsu brigāde, mūsu speciālisti. Bija trīs speciālisti no Maskavas institūtiem. Palāta bija atsevišķa, slēgta nepiederošām personām. Pat no slimnīcas strādāja tikai konkrētās nodaļas darbinieki. Par to es atbildu, jo pats personīgi redzēju un vadīju šo procesu.
– Jūs sakāt, ka 44 stundu laikā pie jums pacients nogāja lielu ceļu no 5 līdz 9 ballēm (komai – Sputnik.), jau sāka vērt vaļā acis un reaģēt uz ārējiem kairinājumiem. Cik ilgi Aleksejs paliktu komā jūsu slimnīcā ar šādu dinamiku?
– Tādā perspektīvā ir grūti spriest. Varu teikt tikai vienu: apkopojot 42 stundas ilgo uzturēšanos pie mums, mēs ar kolēģiem secinājām, ka patiešām, ja viss turpināsies bez jebkādiem negaidītiem apstākļiem, pozitīvu efektu varēja sasniegt, šķiet, 5-7 diennaktī.
– Tātad pie samaņas 5-7 dienā?
– Jā, parasti tā notiek. Nākšana pie samaņas, pēc tam elpošanas atjaunošanās.
– Tātad jūs gaidījāt, ka Aleksejs atgūs samaņu. Spriežot pēc jūsu aprakstītās dinamikas, jau pēc trim dienām. Bet Vācijā viņā palika komā vairāk nekā divas nedēļas. Kā tas var būt? Ar ko to var izskaidrot?
– Man nav ziņu, vai koma bija divas nedēļas vai vienu.
– Ziņoa taču, ka viņš ir komā, komā, komā – un tā turpinājās 15 dienas.
– Grūti teikt.
– Pēc tam viņš pamodās un pateica: "Gribu uz Krieviju." Tika ziņots, jā.
– Redziet, es varu spriest no agrākās pieredzes ar tādu pacientu nākšanu pie samaņas. Viņš nav unikāls no diagnozes viedokļa. Šādas lietas mēs esam sastapuši, un bieži. Pieredze liecina, ka tāda vecuma vīrietis ar tādu konstitūciju, bet tādām hroniskām slimībām – nu, 5-6 diena.
– Pagaidiet. Man stāstīja, ka viņam esot hronisks pankreatīts.
– Nu, hronisks pankreatīts – tā nav tik fatāla saslimšana, ja to kontrolē, tā nenovedīs pie tik nopietniem traucējumiem. Šeit vispirms ir kaut kādi provocējoši traucējumi. Kādi – to mums nepateica. Viņam noteikti ir zināms, no kā tas varēja notikt. Ja viņam apjautāties, viņš atbildēs.
– Tad gribu novilkt paralēles. Viņam taču jautāja, un viņš atbildēja: "Mani Putins saindēja."
– Nē, nē. Saindēšanās nav. Ķīmiskas slimības nav, nebija. Tā ir viennozīmīga atbilde. Uzsveru, mūsu konsīlijos mēs saindēšanās tematu svītrojām pirmajā dienā. Kas notika tālāk – tas mums nav zināms. Bet pirmajā diennaktī saindēšanās temats tika izsmelts. Nekādu datu par saindēšanos mums nebija.
– Kādu iespaidu uz jums atstāja Navaļnija āriene, kad viņš tagad parādījās publikā?
– Izskats absolūti atbilst viņa saslimšanai, tai diagnozei, kuru mēs uzstādījām. Jā, pacienti ar šādām problēmām samērā ātri atlabst, jo normalizējās ogļhidrātu vielmaiņas, uztura līmenis un tā tālāk. Tas viss samērā ātri atjaunojas. Ķīmiskās slimības atstāj ļoti smagas ārējas pazīmes.
– Kā viņš izskatītos, ja tā būtu ķīmiska trauma, ķīmiska slimība?
– Pirmkārt, viņš joprojām nespētu iziet ēterā, sarunāties, dzīvot tik aktīvu dzīvi. Viņš gulētu slimnīcā. Tas ir viennozīmīgi.
– Tā būtu, ja tā, piemēram būtu saindēšanās ar dihlofosu, vai ne?
– Jā. Par ar dihlofosu pie mums pacienti 60-70 dienas atradās stāvoklī, ko es raksturoju kā smagu. Tas ir tikai reanimācijas periods. Tikai pēc tam sākas rehabilitācijas periods, jo mēs runājam par neiroparalītisko indi.
– Ne mēs runājam, bet mums saka.
– Mums saka, mūs tur aizdomās, ka mēs neesam atpazinuši neiroparalītisko indi. Jau pēc nosaukuma ir skaidrs, kāds ir tādas indes iznākums – neiroparalītisks, jeb pilna organisma paralīze. Taču nervu sistēma atjaunojas ļoti lēni, un mēs vispār negaidītu labu efektu agrāk, nekā pēc pusgada. Tas ir, gadījumā, ja viss būtu labvēlīgi, ja runājam par neiroparalītiskajām indēm.
– Kādu efektu mēs nosauktu par labu? Jūs sakāt, labu efektu varētu gaidīt. Vai viņš patiešām tāpat lēkātu pa trepēm?
– Nē, šajā gadījumā efekts būtu labs, ja pēc pusgada būtu ratiņkrēsls. Elementāras kustības, elementāri paņemt karoti, krūzi, elementāri sākt kustināt rokas, izmantot krēslu.
– Aleksandr, iepriekš jūt teicāt, ka izglābāt Navaļniju no nāves. Vai varat teikt, ka esat saskāries ar cilvēka nepateicību?
– Man ir grūti komentēt šo situāciju, mēs par to nedomājam, ārsti. Ar visādām situācijām dzīvē saskaramies: gan ar pateicību, gan nepateicību, gan ar aizvainojumiem un vilšanos, bet vispār tā retorika plašsaziņas līdzekļos zināmā mērā raisa sašutumu: cilvēks, kurš pozicionē sevi politikā, izmanto savos izteicienos attiecībā pret politiskām personām, vienkāršiem cilvēkiem un medicīnas darbiniekiem tādas aizvainojošas, marginālas replikas. Tas gan nepatīkami pārsteidz, turklāt, protams, tas viss vēl arī masu medijos izplatās. Tas ir nepatīkami. Bet pateicība – tā ir katra cilvēka personīgā lieta.