Vispirms Valsts departamenta pārstāvis paziņoja, ka ASV neuzskata Aleksandru Lukašenko par likumīgi ievēlētu valsts vadītāju, jo "pasludinātie rezultāti bija safabricēti un neatainoja leģitimitāti", portālā RIA Novosti atgādināja Irina Alksnis.
Pēc tam klajā nāca ES diplomātijas vadītāja Žuzepa Borela paziņojums, kurā teikts: Aleksandra Lukašenko jaunajam mandātam neesot "nekādas demokrātiskās leģitimitātes". Tāpat atzīmēts, ka notikusī inaugurācija (dokumentā šis termins nemainīgi lietot pēdiņās) "ir pretrunā lielas daļas iedzīvotāju gribai", kas izpaužas "plašos, bezprecedenta un miermīlīgos protestos".
Borela paziņojums, protams, dāvā plašas iespējas sarkasmam. Piemēram, jau iepriekš var droši teikt, ka ASV prezidenta vēlēšanu rezultāti – lai kāds būtu to iznākums – neatbildīs gandrīz puses amerikāņu gribai, jo valsts ir sašķelta gandrīz uz pusēm. Arī protestu deficīts tur nav manāms jau labu laiku. Tātad Borela dokumentu jau tagad var droši attiecināt uz reālo stāvokli okeāna viņā krastā.
Savukārt formulējums "demokrātiskā leģitimitāte" liek saprast, ka, pēc Borela domām, mēdz būt arī citāda leģitimitāte, un saskaņā ar to Aleksandrs Lukašenko ir itin leģitīms.
Starp citu, šis apsvērums pamato Rietumu stūrgalvīgos centienus sēdēt uz diviem krēsliem, jo visu viņu stingro retoriku pavada atklāti vāja, pat padevīga pozīcija attiecībās ar Minsku.
Sankcijas – patiešām nopietnas sankcijas – pret Baltkrieviju nav ieviestas. Vēl trakāk: ap šo problēmu sākās jauna attiecību skaidrošana pašā ES, jo Kipra prasa vienlaikus ieviest ierobežojumus pret Turciju un uz šī pamata bloķē procesu.
Rietumu vēstnieki no valsts nav atsaukti. Vēl vairāk: amerikāņi pilnā sparā atjauno diplomātiskās attiecības ar republiku pēc ilggadējām vēsām attiecībām. Pirms pāris dienām ASV Senāta Starptautisko lietu komiteja apstiprināja jaunā vēstnieka kandidatūru. Taču jau 12 gadus vēstniecības abās valstīs vada pagaidu pilnvarotie – 2008. gadā vēstnieki tika atsaukti, kad Vašingtona ieviesa sankcijas pret Baltkrievijas kompānijām.
Šajā kontekstā pat stingrākie izteikumi izskatās kā vājuma izpausme un sava bezspēka atziņa. Starp citu, tas atbilst patiesībai. Šķiet, patiesībā jānoņem cepure Rietumu priekšā – tur sākuši apzināties un – pats galvenais – aptvert savu iespēju robežas.
Neapšaubāmi tāda reakcija par vēlēšanām Baltkrievijā cita starpā skaidrojama arī ar ļoti sāpīgo mācību, kas gūta Venecuēlā. Pagājis jau pusotrs gads, kopš vairāk nekā piecdesmit valstis atzina Huanu Gvaido par Venecuēlas likumīgo prezidentu. Tomēr šis lēmums nekādi nav iespaidojis realitāti – valsts vadītājs vēl šobaltdien ir Nikolass Maduro.
ASV un Eiropa var atļauties ignorēt nelielu valsti Latīņamerikā, izlikties, ka nekas īpašs nav noticis un viņi nemaz nav iesēdušies peļķē, tomēr ar valsti Eiropas centrā tādu triku ir pagrūti dabūt gatavu. Pie tam Baltkrievija ir iesaistīta svarīgos starptautiskajos procesos, arī krīzes noregulēšanas procesā Donbasā, tātad nāksies rīkoties, rūpīgi apsverot lēmumus un to sekas.
Rietumu entuziasmu iespējamos soļos pret Minsku nepārprotami vājina vēl viens svarīgs faktors – viss, kas notiek valstī, pārsvarā ir Polijas projekts. Varšava ir saistīta ar visiem protestiem valstī, tā nodrošina politisko un mediju atbalstu baltkrievu opozīcijas līderiem.
Tiesa, rezultāts atstāj vienīgi negatīvu iespaidu: jau "Prezidentes Svetas" (tā saucas Svetlanas Tihanovskas lapa Instagram) demonstrē, kā nevajag rīkoties no polittehnoloģiskā viedokļa.
Polija gan ir sākusi kautiņu, tikai spēciņu mainīt stāvokli ir pamaz. Pie tam Minska dod pretī – medijos ziņo, ka poļu preces ir grūti ievest Baltkrievijā. Vārdu sakot, poļi atkal uzkāpuši uz ierastā grābekļa.
Nav nekāds brīnums, ka tagd poļiem gribētos iebraukt paradīzē uz sveša kupra: lai Rietumeiropa un ASV liktu lietā smago politisko artilēriju un panāktu – gan jau kaut kā – Aleksandra Lukašenko gāšanu, bet Varšava nosmeltu krējumu no pašu ieceres.
Tikai neizskatās, ka Berlīne, Parīze, Brisele vai Vašingtona nesaskata poļu motīvus. Neizskatās, ka šīs valstis ir stāvā sajūsmā par iespēju pabalstīt poļu sapņu piepildīšanos.
Tātad Rietumi turpinās savus stingros izteikumus pret Minsku un izvairīsies no reālas konfrontācijas, jo tiem nav ne mazākās vēlēšanās ieķēpāties vēl vienā nepārprotami sakāvei lemtā ģeopolitiskā spēlē. Jau tāpat pēdējos gados to ir gana.