RĪGA, 19. septembris – Sputnik. Pirms sešiem gadiem Latvija teju apsteidza visu Eiropu sankciju ieviešanas jautājumā attiecībā pret KF, un šodien bauda sava darba augļus – ostas faktiski ir apstājušās, Krievijas kapitāls lielākajā mērā ir aizgājis, budžets plīst pa šuvēm, un labākas dzīves meklējumos Latviju pametuši vēl pāris desmiti tūkstoši cilvēku. Šodien Latvijai ir iespēja paklusēt vismaz attiecībā uz situāciju Baltkrievijā, uzskata bijušais Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš.
Savā Facebook lapā politiķis izteicies par esošajām Latvijas attiecībām ar tuvākajiem kaimiņiem.
"Kravu pārvadājumu apjoms pa dzelzceļu tikai pēdējā pusgada laikā vien ir samazinājies gandrīz par 50%. Šī gada garumā Latgalē – Rēzeknē un Daugavpilī – bez darba palikuši gandrīz 300 "Latvijas Dzelzceļš" (LDz) darbinieku. Vēl pusotrs simts tiks atlaists līdz gada beigām. Visā valstī 2020. gadā LDz izbeigs darba attiecības ar 1500 darbiniekiem, taču lielākā daļa no tiem ir Latgales iedzīvotāji, bet vairums no tiem pirmām kārtām ir daugavpilieši.
Šī brīža kolektīvās atlaišanas dzelzceļā, tranzīta kritums par divām reizēm, atteikšanās no plāniem par Eiropas naudu modernizēt Daugavpils dzelzceļa mezglu, piespiedu pasākumus par vairāk nekā 30 miljonu eiro apmēra nodokļu maksātāju naudas ieplūdināšanu LDz pamatkapitālā – tas viss ir Latvijas "veiksmes stāsta" sekas attiecību veidošanā ar lielāko Latvijas kaimiņu, kurš vienlaikus ir tuvākais un lielākais noieta tirgus, lielākais tranzīta, energonesēju, preču, investīciju un pārējā piegādātājs," uzrakstīja Elksniņš, ar to domājot Krieviju.
Viņš atzīmēja, ka pirms sešiem gadiem Latvijas varasiestādes pasteidzās ieviest pret Krieviju visas iespējamās un neiespējamās sankcijas.
"Toreiz vēl klusos biznesmeņu, ekonomistu, atsevišķu valsts un daļēji valsts kompāniju vadītāju brīdinājumus, ka sankcijas pret Krieviju novedīs pie šausmīga ekonomiska krituma Latvijai, nevis vienkārši ignorēja, bet gan praktiski pielīdzināja nacionālo interešu nodevībai, darbam Krievijas specdienestu labā un patriotisma trūkumam.
Piecus gadus mēs lepni nesām faktiski visantikrieviskākās Eiropas valsts karogu, savukārt mūsu "veiksmes" valdības veidotāji saņēma slavas odas no Briseles un pacietīgi gaidīja Ķīnas kravu iekraušanas sākumu, investīcijas no Eiropas Savienības valstīm un bonusa naudu no eirofondiem. Tā vietā no Ķīnas atnāca Covid-19, un jaunajā "vīrusa realitātē" ekonomika sāka nevis vienkārši krist, bet gan taisni ar paātrinājumu nesties lejā. Ostas faktiski ir apstājušās, Krievijas kapitāls pārsvarā ir aizgājis no "veiksmes valsts", tranzīts izsīcis, virkne kompāniju izputēja, budžets plīst pa šuvēm, un labākas dzīves meklējumos Latviju pametuši vēl pāris desmiti tūkstoši cilvēku," stāsta par esošo situāciju Elksniņš.
Politiķis atzīmē, ka šodien Latvijas valdība balansē uz robežas, aiz kuras valsts ekonomika var saņemt "papildu paātrinājumu ceļā uz elli", ar to domājot sankciju ieviešanu pret Baltkrieviju.
"Latvijā vispār jau sen ir jāpierod: kad jums šķiet, ka mēs esam sasnieguši dibenu vienā vai otrā nozarē (vai tas ir tranzīts, medicīna, izglītība, banku sektors vai kaut kas cits), praktiski noteikti mums pieklauvēs no apakšas.
"Šoreiz sankcijām pret Krieviju un "vīrusa krīzei" var pievienoties sankcijas pret Baltkrieviju. Un šodienas Eiropas Parlaments uzstājīgi mums rekomendē ieviest sankcijas pret "Lukašenko režīma" Baltkrieviju.
Taču mums vajag nevis atbalstīt kopējo Briseles toni, bet gan padomāt par savu ekonomiku un turpināt meklēt sadarbības ceļus. Tā pēc 2014. gada izdarīja virkne Eiropas valstu attiecībā uz Krieviju: kamēr Latvija vicināja zobenu un gatavojās karam, Lietuva pamazām izspieda sev Krievijas tranzīta atliekas caur savām ostām, Somija izcīnīja sev tiesības turpināt tirgot "aizliegtos" produktus (ES atteikšanās gadījumā pieprasot kompensācijas par valsts nesaņemto peļņu no tirdzniecības ar Krieviju), savukārt Vācija mierīgi turpināja būvēt "Ziemeļu straumi"," atzīmēja Elksniņš.
Viņš piebilda, ka šodien Latvijai ir unikāla iespēja – paklusēt.
"Daži politiķi, protams, šo iespēju jau ir palaiduši garām. Bet tomēr, ir jāpaklusē un jāpadomā par valsts nākotni un tās iespējām pelnīt sankciju kara apstākļos ar abiem kaimiņiem. Tas viss, protams, ir vareni – justies par daļu Eiropas, piedalīties sēdēs Briselē un teju kā locis iet Eiropas fārvaterā un saņemt pirmos sajūsmināto ar Latvijas apņēmību un klausīšanos eiropiešos aplausus. Taču ir nianse: Eiropas sajūsma netiek monetizēta. Uz maizes to neuzsmērēsi, cilvēkus nepaēdināsi, budžetu nepapildināsi.
Latvijai šodien vienkārši ir pienākums koncentrēties uz to, kā saglabāt ekonomiskās attiecības ar Baltkrieviju un atjaunot tās ar Krieviju, meklēt kompromisa ceļus ar ES, skaidrojot Briselei, ka režīmi ir režīmi, bet Latvijas iedzīvotājiem ir nepieciešami ienākumi, darbavietas un normālas biznesa attiecības. Pretējā gadījumā, kamēr politiķi mēģinās noskaidrot, kuriem no viņiem ir taisnība un kuriem no viņiem ir vairāk tiesību, parastie cilvēki vienkārši izmirs. Tieša nozīmē. Bada dēļ," nobeigumā uzrakstīja politiķis.