ASV prezidenta kandidāts, kurš pašlaik izrāvies uz priekšu sabiedriskā viedokļa aptaujās, nepārprotami ir totālas intelektuālās degradācijas stadijā, kas neļauj viņam ne tikai precīzi formulēt ģeopolitiskās stratēģijas, bet arī orientēties laikā un telpā, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
Domājams, acīmredzamā demence ir viens no iemesliem, kuru dēļ amerikāņu "dziļā valsts" ir gatava atbalstīt Demokrātiskās partijas kandidātu visiem iespējamiem paņēmieniem, metot pie malas minimālas pieklājības normas un nepieciešamību saglabāt vismaz atliekas no "maskarādes" – vēlētāju pārliecības par to, ka ASV patiešām ir divas konkurējošas partijas, nevis divas viltus partijas, ko kontrolē vieni un tie paši neredzamie, taču ļoti ietekmīgie "dziļās valsts" leļļu meistari. Ko vērta jau ir kolektīvā vēstule, ko parakstījuši desmitiem (!) valsts drošības aparāta darbinieku no prezidenta Buša administrācijas (tas ir, republikāņi, kas strādāja paraugrepublikāņa labā), kurā viņi demonstrē atbalstu demokrātiem – Džo Baidenam un Kamalai Herisai.
Donaldam Trampam gan ir savi trūkumi, tomēr viņš savā aktīvā var ierakstīt retu sasniegumu: neskatoties uz "dziļās valsts", mediju un pat paša aprindu spiedienu, viņš nav sācis nevienu jaunu karu. Viņš turpina mantojumā no Obamas administrācijas saņemtos karus, taču pat tajos viņš demonstrē kolosālu, no amerikāņu politikas standartu viedokļa – varonīgu savaldību, it īpaši Sīrijā un Venecuēlā.
Nav nekāds brīnums, ka Bušu dinastijas administrācijas pārstāvji, kam rokas līdz elkoņiem mirkst simtiem tūkstošu irākiešu un serbu asinīs, gribētu pie ASV stūres redzēt agresīvāku prezidentu. Iespējams, viņu sapnis piepildīsies. Toties pats Baidens demonstrē, ka ekonomisko karu ar Ķīnu, ko viņš mantos no Trampa, itin labi varētu parūpēties turpināt ar spēka metodēm, vai vismaz publiski pazemojot Ķīnu ar militāra spēka draudiem.
Tāds slēdziens izriet no potenciālā prezidenta-demokrāta komandas domājamā sastāva, ko amerikāņu mediji aktīvi apspriež Vašingtonas un Pekinas tālākas konfrontācijas aspektā.
Piemēram, analizēto "Baidena ēras" politikas perspektīvas attiecībās ar Ķīnu, Huffington Post (izdevums, kam nekādi nevar pārmest antipātijas pret demokrātiem) ar zināmu satraukumu stāsta:
"Baidena komandas ārpolitiskais segments arī norāda uz potenciāli agresīvāku pieeju (attiecībās ar ĶTR – red.). Mišela Flurnuā, ko daudzi uzskata par Baidena nākamo aizsardzības ministri, nesen pastāstīja, ka, lai arī konflikts nav ASV un Ķīnas interesēs, amerikāņu bruņotajiem spēkiem un to partneriem ir jāizskata tāda (militāra – red.) potenciāla attīstības iespēja, lai, piemēram, nogremdētu visu Ķīnas jūras kara floti 72 stundu laikā ar mērķi savaldīt Pekinu. Flurnuā apgalvoja, ka Ķīna ir aizvien vairāk pārliecināta par saviem spēkiem, jo uzskata, ka Vašingtona ir vāja. Baidena padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Sallivans arī aicināja organizēt papildu jūras kara mācības ASV vadībā ūdeņos netālu no Ķīnas."
Ja Baidens tiks ievēlēts, īpašas lomas viņam nebūs, bet "prezidentam de facto" – Kamala Herisa izpelnījusies absolūti neprātīga maksimālas vardarbības piekritēja reputāciju, tāpēc, šķiet, "Vašingtonas vanagiem" būs brīvas rokas agresijai un pavisam noteikti būs iespējas maksimāli audzēt un demonstrēt militāro spēku. Amerikāņu žurnālisti atzīmē, ka, lai arī Demokrātiskās partijas kandidātam nāktos demonstrēt nosvērtāku un konstruktīvu pieeju ārpolitikā nekā rāda Donalds Tramps, kā arī attālināties no agrāko asiņaino ģeopolitisko avanturu negatīvās pieredzes, realitātī tomēr iznāk pavisam citādi. Rodas iespaids, ka imidža jautājumiem (ārējās militārās intervences nav īsti populāras vēlētāju vidū) vai nepieciešamībai apvienot visus Demokrātiskās partijas segmentus (daļa tās locekļu neliekuļoti ienīst Buša, jaunākā, laikmeta ārpolitiku) nav nekādas lielās nozīmes salīdzinājumā ar vēlmi īstenot amerikāņu pārpartiju (jeb starppartiju) elites agresīvāko aprindu intereses.
"Demokrātu kongresā vairākkārt tika pieminēta republikāņu atbalsta piesaistīšana un demonstrēti Baidena sakari ar personām, kas saistītas ar militārām intervencēm, piemēram, Irākas kara arhitektu Kolinu Pauelu un nelaiķa senatoru Džonu Makeinu (republikānis no Arizonas štata), tāpēc rodas iespaids, ka (demokrātu – red.) kandidāts nebīstas no stila, kas novedis pie pagātnes kļūdām, kā to vēlētos daži viņa koalīcijas locekļi," žēlojās Huffington Post.
Šajā fonā interesanti ir pavērot Ķīnas oficiālo mediju viedokli. Piemēram, ar Ķīnas valsts struktūru ārpolitikas segmentu saistītais izdevums Global Times nāca klajā ar materiālu, kur autors apgalvoja: " tikt galā ar Džo Baidenu ir vienkāršāk nekā ar Donaldu Trampu. Tam vienbalsīgi piekrīt lielākā daļa pasaules valstu, arī Ķīna, informēja eksperti pēc tam, kad Baidens tika oficiāli pasludināts par Demokrātiskās partijas prezidenta kanditātu".
Iespējams, tas ir tāds smalks izsmiekls, jo viedoklis, kas izskanējis no kvazioficiāla Ķīnas medija, drīzāk gan kaitēs pašam Džo Baidenam. No otras puses, būs interesanti pavērot Pekinas oficiālo reakciju, kad Vašingtona "dziļās valsts" kandidāta uzvaras gadījumā patiešām nospraudīs mērķi ne tikdaudz ekonomiski nožņaugt ģeopolitisko oponentu, bet gan ietekmēt to ar vardarbīgām metodēm. Jāatgādina, ka pat nesenās ekonomiskās sankcijas "par Honkongu" ASV pieņēma vienbalsīgi, ar abu partiju atbalstu. Ja Baidens izcīnīs uzvaru, iespējams, Ķīnai nākotnē draud ne tikai sankcijas, bet arī jūras blokāde vai citi tamlīdzīgi soļi: vēsture rāda, ka "Vašingtonas vanagi" (vienalga, vai viņi strādā republikāņa Buša vai demokrāta Obamas administrācijā) neprot zaudēt, un, ja Ķīna apsteigs ASV ekonomiskās attīstības ziņā (pēc koronavīrusa Ķīnai nepārprotami ir priekšrocības), daudziem Vašingtonā radīsies nepārvarams kārdinājums apgāzt spēles galdu un pāriet no IKP konkurences pie jūras kara flotes konkurences un flotes praktiskas pielietošanas Ķīnas krastu tiešā tuvumā.