Draugs no Vācijas apciemoja Latviju pēc divus gadus ilgas prombūtnes. Visvairāk viņu pārsteidza aina Rīgas galvenajā ielā ar lepno un simbolisko Brīvības ielas vārdu. Pirmkārt, iela ir visnotaļ tukša, brīvdienās – pat biedējoši pustukša. Otrkārt, daudzas ēkas, arī arhitektūras pieminekļi, prasīties prasās pēc remonta vai konservācijas. Treškārt, dārgos veikalus centrālajā ielā, kas reiz nesa Ļeņina ielas vārdu, tagad pamazām nomaina pieticīgas bodītes un pat second hand.
Ciemiņu tāda atmosfēra nomāca. Rīga kļūst pārāk liela saviem iedzīvotājiem.
Aprunāsimies par simboliem. Atklāti sakot, es ļoti nopietni uztveru simboliku. Kā zināms, VAS "Valsts nekustamie īpašumi" jau kuro gadu mēģina pārdot izskatīgu, uz valsts rēķina izremontētu māju pašā Brīvības ielas "epicentrā" – uz Stabu ielas stūra. Lieliska māja, būvēta 1912. gadā pēc arhitekta Aleksandra Vanaga projekta neoklasikas stilā ar nelielu jūgendstila "nokrāsu".
Tomēr apgrūtinājums ir...
Tomēr pircējiem vai nomniekiem ēka tiek piedāvāta ar "nelielu" apgrūtinājumu. Lai ko ēkā iekārtotu tā nākamie saimnieki – viesnīcu, īres namu, veikalus, ofisus vai bordeli, 700 kvadrātmetriem pagrabā un pirmajā stāvā ir jāsaglabā Okupācijas muzeja filiāles statuss – tā ir Latvijas PSR VDK ēkas ekspozīcija, kas šeit strādāja padomju laikā. Lai mūsdienu pionieri varētu tur bez kavēkļiem doties ekskursijās un baidīties no pagātnes.
No vienas puses, tā izskatās kā ņirgāšanās par "šajos nolādētajos pagrabos nomocīto" cilvēku piemiņu. No otras puses, kā stāsta Māris Antonevičs "Latvijas Avīzē", šo ņirgāšanos var iesaiņot mārketinga iepakojumā. Skotu un angļu pilis taču iznomā spoku mīļotājiem. Nekur tālu nav jāiet – Liepājā no bijušā kara cietuma uztaisījuši viesnīcu ar nārām un balandu, varenāk nekā Alkatrasā Amerikā.
Nesen Facebook es uzdūros kādai interesantai lappusei, kur publicētas Baltijas valstīs valdošajam postam un pamestībai veltītas fotogrāfijas.
Vai tiešām Rīga nav pelnījusi labāku likteni? Tai tiešām lemta spoku pilsētas loma, ko apciemo ziņkārīgi tūristi? Ir pelnījusi. Un tomēr pār Brīvības ielu stiepjas simbolu ēnas. To vidū ir gan VDK muzejs, gan pats Okupācijas muzejs, kam tagad būvē klāt "Nākotnes zāli".
Vai uz šīs ielas būs svētki?
Vai pie varas Rīgā nākušie politiskie spēki pratīs atdzīvināt Brīvības ielu? Gribētos cerēt, tomēr, kā zināms, nekad nenoturēsies stāvus neviena ēka, sašķelta divās daļās. Taču latviešu partijas savu priekšvēlēšanu kampaņu būvēja uz pretstata krievu partijām. Un tas notika pilsētā, kur puse iedzīvotāju runā krieviski. Tās vienmēr ir izmantojušas "okupāciju" un VDK kā mēmu pārmetumu krieviem un partijām, ko atbalsta viņi.
Kamēr rakstīju, parādījās ziņa, ka Ģertrūdes ielā (bijusī Kārļa Marksa iela) atkal iebrucis segums. Trešo reizi šovasar.
Apjautājos, kur iebruks Rīga, ja kārtējais iebrukums izrādīsies pārāk liels. Ja pārdursim globusu ar zīmuli, iznāk, ka Rīga parādīsies kaut kur Klusā okeāna dienvidu daļā, starp Austrāliju, Čīli un Antarktīdu.
Protams, tas jau nav galvenais. Galvenais – lai tajā saglabātos Okupācijas muzejs un VDK mājas ekspozīcija. Vēl svarīgāk – lai Rīga kļūtu latviska. Pēc tam – kaut ūdens plūdi. Tad var iegāzties kaut Marianas dziļvagā.