RĪGA, 23. augusts — Sputnik. Ziemeļkarolīnas štata universitātes līdzstrādniece Erīna Sikampa publicēja zinātnisko darbu, kurā apsprieda iespēju saglabāt pirmatnējo izskatu dažām vietām un objektiem ar lielu kultūras nozīmi, lai tie kļūtu par "atgādinājumu" par tamlīdzīgām izmaiņām. Citos gadījumos tamlīdzīgiem objektiem tiek saglabāta iespēja "transformēties", ja to saglabāšanas izdevumi ir pārāk lieli.
Erīna Sikampa sadarbībā ar Starptautiskā Kultūras vērtību saglabāšanas un restaurācijas pētījumu centra darbinieku Jūdžinu Džo raksta, ka saglabāšanas parastā paradigma paredz "statiskās konservācijas ideju".
"Tas nozīmē, ka materiāli saglabājas pastāvīgā stāvoklī un mēs saglabājam vērtības, kas noteiktas brīdī, kad tika iezīmētas," skaidroja Sikampa.
Eksperti izvirza divas idejas par to, kā var notikt kultūras objektu transformācija: adaptīvi, atbildot uz klimata pārmaiņu ietekmi, vai pirms sagaidāmas, prognozētas ietekmes.
Amerikāņu zinātnieku hipotēze par to, ka cilvēcei jāatsakās no dažu ekoloģiski viegli ievainojamu vietu glābšanas, izskatās provokatīva un neņem vērā tamlīdzīgu teritoriju kultūras vērtību, uzskata Venēcijas gide un asociācijas "Svētā Marka laukums" viceprezidente Katerīna Sopradassi.
"Patlaban pastāv liels skaits kustību planētas glābšanai: ja tās rīkojas provokācijas formātā, iespējams, tā var lietu izkustināt no vietas. Taču līdztekus Venēcijai pasaulē ir liels skaits piejūras pilsētu, tostarp arī vēsturiskas, kam var būt tādas pašas problēmas klimata pārmaiņu dēļ. Un es gribu atgādināt, ka tās ne vienmēr ir radušās cilvēka darbības rezultātā," sarunā ar RIA Novosti teica Sopradassi.
Viņa uzsvēra, ka par savu parādīšanos Venēcija un lagūna, kurā tā atrodas, var pateikties klimata pārmaiņām: pirms sešiem tūkstošiem gadu Adrijas jūra bija daļēji aizsalusi, ledājs sniedzās līdz Itālijas centrālajai daļai – līdz tagadējai Ankonas pilsētai. Kad ledus atkāpās, izveidojās Padānas līdzenums, kur vēlāk parādījās Venēcija.
"Tad jau viņiem jāļauj nogrimt Ņujorkai vai Kalifornijai, un mēs tās atcerēsimies tikai pēc viņu dziesmiņām, jo savas vēstures tām nav. Nezinu, vai viņi apjēdz, ko runā. Nevar spriest par resursu tēriņu, ja runa ir par jebkādu mākslas pilsētu – tas nozīmē iznīcināt vēsturi. Varbūt šie zinātnieki ir padomājuši, kā glābt savas pilsētas, nevis Eiropas pilsētas, taču tieši tās bija cilvēces šūpulis gadsimtu gaitā," teica Sopradassi.
Venēcietei piekrīt arī Venēcijas valdības pārstāvis – pilsētas sociālās saliedētības un ekonomiskās attīstības lietu vērtētājs Simone Venturini. Amerikāņu zinātnieku pieeju viņš nosauca par "mazliet riskantu".
"It īpaši ņemot vērā to, ka viņi pie tās ilgi strādājuši," Venturini smiedamies teica korespondentam.
"Cilvēces mantojums iziet ārpus ekonomiskās vērtības robežam. Tas mums atgādina, kas mēs esam un kas bijām. Šogad Venēcija svin 1600. gadskārtu, un pat tagad tā runā ar pasauli sava skaistuma un kultūras bagātības valodā," teica mērijas pārstāvis.
Viņš uzskata, ka cilvēces pienākums ir saglabāt un uzturēt Venēciju tāpat kā citas kultūras galvaspilsētas un citas vietas.
"Svarīgi ir ne tikai nosargāt monumentālo daļu, bet arī saglabāt nemateriālo: sociālo un kultūras dzīvi – tas ir dubults uzdevums pasaulei, ko uzdod Venēcija un citas lielās mākslas pilsētas," uzskata Venturini.