RĪGA, 10. augusts – Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Salacgrīvas zivju konservu ražotāja AS "Brīvais vilnis" valdes priekšsēdētājs Arnolds Babris katru nedēļu savā rūpnīcā Vidzemes ziemeļos rīko produkcijas degustācijas, kura tika izgatavota iepriekšējā periodā.
Te lieta ir tajā, ka pat viena pozīcija, piemēram, skumbrija tomātu mērcē, var atšķirties katrā partijā. Faktoru, kuri maina garšu bundžā, ir ļoti daudz: piemēram – izejvielas.
Rīgas jūras līcī un Baltijas jūrā izķertās reņģes atšķiras pēc garšas. Aukstajos ūdeņos taukus uzkrājusī janvāra zivs ir vērtīgāka par sauso vasaras zivi. Un ja loms ir iesaldēts pēc 24 stundām, tad tā jau ir nesvaiga produkcija, kuras smaku negodprātīgie ražotāji mēdz maskēt ar tomātu mērci.
Nianšu mūsdienu zivju ražošanas tehnoloģijās ir ļoti daudz, taču patērētājs ar maku balso par kvalitatīvu preci.
Cena/kvalitāte
Cenas un kvalitātes attiecība, pateicoties kurām tādas rūpnīcas, kā, piemēram, "Kaija" Vecmīlgrāvī un VZK Ventspilī spēja nostiprināties Krievijas mazumtirdzniecībā, protams, arī ir ļoti svarīgs faktors. Te ir svarīgi nepāriet pāri tai līnijai, kad pircējs izspļauj riebīgumu, nevis bauda delikatesi ar nosaukumu "Rīgas šprotes eļļā".
Uz alkšņa kūpinātām zivīm labā eļļā jābūt saliktām akurāti un vēlams ar vēderiem uz augšu – kas nozīmē, ka visticamāk konservi ir iztaisīti nevis no saldētām noliktavas izejvielām, bet no svaiga loma.
Degustācija Salacgrīvas rūpnīcā ir regulārs un nepieciešams process, taču sezonā pēdējais. Vasarā ražotājs ir vāji noslogots: zivis Rīgas jūras līcī sāka ēst planktonus. Reņģu un ķilavu vēderi ir piebāzti ar zaļumiem, un tās nav izejvielas šprotu konserviem.
Babris izlika uz degustācijas galda 53 atvērtas konservu bundžas pluss vienu Krievijas ražojuma bundžu. Lai atvieglotu garšas receptoru darbību, konserviem tiek pievienota tikai rudzu maizes šķēlīte un tase tējas.
Bundžas gāja gar galdu, pie kura atradās degustācijas grupa no rūpnīcas kolektīva: laboranti, valdes locekļi, tehnologi. Kā plusu es atzīmēju svaigu garšas niansi tefteļos ābolu mērcē, bet kā mīnusu – faktu, ka vienā no trim partijām skumbrijas tomātu mērcē bija pārāk maz cukura.
Krievijas "Krupnije šproti" izrādījās, starp citu, nesliktas. Par to Babris atklāti saka, ka vien piecu gadu laikā divi ražotāji no KF Kaļiņingradas apgabala izdarīja gandrīz neiespējamo. Izdarīja to, kas Latvijā, kā vadošajā zivju pārstrādes valstī, tika būvēts kopš Livonijas laikiem un intensīvi attīstījās Latvijas PSR.
Kombināta "Za Rodinu!" un zivju pārstrādes kompleksa "Roskon" vadītāji un tehnologi brauca uz Latvijas rūpnīcām pētīt ražošanas pieredzi. Latvijā know-how neslēpa: labāk lai kaimiņi taisa labu produktu, nevis ražo riebīgu maisījumu, iedragājot ticību šprotēs plašam patērētāju lokam. Kas, starp citu, notiek pārāk bieži. Jo pārtikas produkcijas GOST tika iznīcināti līdz ar Padomju Savienības sabrukumu pirms gandrīz 30 gadiem.
Kā atpazīt sliktas šprotes
Tagad pāriesim pie galvenā. Kā atsijāt labo no tā, no kā ir jābēg?
Piemēram, paņemiet no veikala plaukta konservu bundžu un viegli pakratiet to. Ja iekšā kaut kas burbuļo, un uz pašas bundžas pat nav rūpnīcas nosaukuma un adreses, visticamāk, tā ir atkritumu prece.
Daži ražotāji pēc mazumtirdzniecības tīklu pasūtījuma taisa lētu un maz ēdamu preci, kā piemēru var minēt "Augstākās kategorijas šprotes". No kvalitātes zaudējuma cieš visa nozare, ieskaitot godprātīgo pārstrādes biznesu.
Babris uzsver, ka viņa uzņēmumā galvenais ir produkcijas kvalitāte un kvalitātes kontrole. Viņam pat piedāvāja pārdot rūpnīcas zīmolu, taču viņš atteicās, jo baidījās, ka zem markas "Brīvais vilnis" tiks ražota nekvalitatīva produkcija.
Pie tam biznesmenis skaidro savu pozīciju: slikta preces kvalitāte var atnest peļņu, taču tikai īstermiņa perspektīvā, un pēc tam šādu produkciju neviens nepirks.
Tādēļ vietējiem ražotājiem atliek tikai viens – strādāt labāk par visiem.