Rezultātā klimata pārmaiņas paātrinās. Vienā ziņā šie procesi nāk par labu zinātnei – kūstošā ledus sega atklāj virkni arheoloģisko artefaktu un mīklainu organismu teicamā stāvoklī, portālā RIA Novosti stāsta Alfija Jeņikejeva.
Ko slēpj ledus
2006. gadā Norvēģijā Jotunheimena un Oplandes kalnos sāka kust ledāji. Turp devās zinātnieki. Viņi atrada vairākas vikingu laikmeta bultas, dažas – pat ar saglabājušos apspalvojumu. Rezultātā sākās grandiozs starptautisks darbs – kūstošās ledus segas atklāto artefaktu izpēte.
Kopš tā laika atrasti aptuveni divi tūkstoši priekšmetu. Senākie no tiem ir sešus tūkstošus gadu veci. Artefakti visu šo laiku atradušies milzīgā dabiskā ledusskapī, tāpēc izskatās tā, it kā to īpašnieki būtu savas mantas pazaudējuši vakar.
Starp interesantākajiem atradumiem ir 1300 gadus vecas slēpes, kam saglabājušies pat ādas stiprinājumi, pakavi, apģērba un apavu fragmenti.
Pie tam tie visi ļoti nevienmērīgi sadalīti pa vēsturiskajām ērām. Lielākā daļa pieder pie vēlīnā antīkā posma, kad, pēc dažu speciālistu domām, Eiropā krasi kritās temperatūra – iestājās tā saucamais mazais ledus laikmets. Citi atradumi pieder pie vikingu ēras — VIII-X gs. Ar klasiskajiem un vēlīnajiem viduslaikiem datētu objektu ir maz.
Norvēģu un britu zinātnieki uzskata, ka senie skandināvi aktīvi medīja zemās temperatūras apstākļos, citādi izdzīvot nebija iespējams. Lauksaimniecības kultūru ražība, domājams, kritās, un par iztikas avotu kļuva savvaļas dzīvnieki.
Vikingu laikos iedzīvotāju skaits pieauga, tirdzniecības ceļi veda pāri kalniem. Tāpēc ar šiem laikiem saistīto atradumu skaits ir liels. No XI gs. laupīšana saruka, medības aizvietoja lauksaimniecība, par kalnu takām cilvēki interesējās mazāk. Tāpēc arī artefaktu skaits saruka.
Senā mode
2011. gadā pamazām kūstošais Lendbrina ledājs (Norvēģija), kas atrodas 1690-1920 metru augstumā virs jūras līmeņa, atklāja patiešām unikālu artefaktu – vilnas tuniku, šūtu gandrīz pirms 17 gadsimtiem – starp 230. un 290. gadu. Vairāk nekā metru garajam apģērba elementam izmantoti divi kvalitatīvi vilnas auduma gabali dažādās krāsās. Aitas vilna izraudzīta ļoti rūpīgi, izmantots rombveida raksts.
Spriežot pēc tunikas formas un aizdaru trūkuma, to uzvilka un nēsāja gluži kā mūsdienu svīterus. Arheologi izteica pieņēmumu, ka tās īpašnieka augums sasniedzis aptuveni 1,70 m – visai garš cilvēks tajos laikos. Iespējams, ar viņu kalnos notikusi nelaime, tāpēc tunika palikusi ledāja gūstā.
Vikingu laikmeta ceļš
Deviņus gadus vēlāk arheologi noskaidroja, ka tunika pazaudēta nevis uz nomaļas kalnu takas, bet gan uz ceļa ar dzīvu satiksmi – to labprāt izmantoja tirgotāji un gani.
Lendbrinā atrasti aptuveni astoņi simti artefaktu. Starp tiem ir ne tikai apģērba gabali, bet arī mednieka naži, slēpju un ragavu atlūzas, mājdzīvnieku kauli un ragi. To precīzs datējums ļāva noskaidrot, kad un kāpēc cilvēki izmantojuši kalnu pāreju, ko vēlāk pārklājis ledājs.
Spriežot pēc visa, bronzas laikmetā šajos rajonos tikai medīja, toties apmēram mūsu ēras IV gs. sākumā te bija ceļš, kas savienoja lopkopju augstkalnu apmetnes ar vasaras ganībām. Vēlāk maršruts lieti noderēja Norvēģijas iekžzemes iedzīvotājiem un tirgotājiem – viņiem radās iespēja nokļūt valsts piekrastes rajonos.
Īpaši populārs Lendbrins bija vikingu laikā. Toreiz ceļu iezīmēja akmens uzbērumi, augstākajā punktā bija uzcelta būda, kurā ceļotāji varēja nogaidīt nejauku laiku vai vienkārši pārnakšņot. Ceļš tika pamests līdz XVI gs. sākumam.
Sasaldēti, taču dzīvi
Līdztekus neticamiem arheoloģiskajiem artefaktiem, kūstošie ledāji paver Zemes seno iemītnieku pēdas. Runa nav tikai par cilvēku un dzīvnieku, piemēram, mamutēna Jukas un alu lauvas mazuļu mūmijām Jakutijā vai Alpu mednieku Etci, bet arī par zinātnei nepazīstamiem vīrusiem.
Šogad zinātnieki Tibetas ledājā atrada 28 vīrusus, gandrīz 15 tūkstošus gadu vecus. Savukārt 2014. gadā Krievijā tika atrastas gigantiskas vīrusu Pithovirus sibericum un Mollivirus sibericum daļiņas, 30 tūkstošus gadu vecas. Tās ir tik lielas, ka saskatāmas ar parastu mikroskopu.
Pētnieki atzīmē, ka tālākās sasilšanas rezultātā, kūstot ledājiem un mūžīgajam sasalumam, šie vīrusi varēs inficēt dzīvus organismus: kad zinātnieki atmodināja Pithovirus sibericum un Mollivirus sibericum laboratorijas apstākļos, tie bija patogēni. Protams, par vīrusu upuriem kļuva vienšūnas amēbas, nevis cilvēks.