Latvijā vēl joprojām pastāv muļķīga un pazemojoša "karantīna". Dubultu pilsonību var saņemt ikviens NATO un ES valstīs, pat Austrālijā dzīvojošs latvietis. Toties savulaik deportētie latvieši un viņu pēcteči tādu godu nav pelnījuši. Lai arī dzimtenē par viņiem it kā skumst un sēro, ir papilnam sēru dienu, kad karogus rotā melnās lentītes un atceras deportāciju upurus.
It kā latvieši, kuri zināmu laiku padzīvojuši Krievijā vai Izraēlā, vairs nebūtu gluži latvieši. Vai latvieši, tikai ne īsti pareizi, pabojāti, vairs ne pirmās šķiras.
It kā viņi ar kaut ko draudētu Latvijai. Pavisam cita lieta – latvieši no Brazīlijas vai Austrālijas, bet vēl labāk – no Kanādas, audzēti ideoloģiski pareizas propagandas retortē.
Nelaime atnākusi no negaidītas puses
Taču nesenie notikumi rāda, ka patiesie draudi nāk no tās puses, kur saule riet. To aizvien biežak sāk aptvert latvieši sociālajos tīklos un pat žurnālisti, kuros šad un tad mostas pašaizsardzības instinkts. Mūsdienu liberālā propaganda tomēr cenšas iznīdēt cilvēkos veselo saprātu, prasmi operēt ar loģiku un atšķirt labo no ļaunā.
Tiesa, jau labu laiku neapmierināto skaitu pat Latvijā audzē dažās rietumvalstīs ieviestais aizliegums rotāt Ziemassvētku eglītes un skolās nēsāt krustiņu kaklā – "lai neaizvainotu citu reliģiju pārstāvjus" un atbraucēju vardarbības pieaugums.
Es pat neko neteikšu par vardarbīgi uzspiesto toleranci attiecībā pret viendzimuma attiecību propagandu, bēgļu uzņemšanas plānu, juvenālās justīcijas patvaļu, seksuālo audzināšanu skolās un bērnudārzos.
Masu neapmiernātības un komentāru lavīnas maisam vīli vaļā atrāva neseni notikumi. No pirmā acu uzmetiena, tie nav samērojami no mēroga un nozīmes viedokļa. Pirmais – afroamerikāņa slepkavība ASV un tai sekojošais vardarbības vilnis visā pasaulē.
Mūsu, vecajā padomju skolā audzinātajam prātam ir neaptverams, kā viens noziegums var likumīgi attaisnot tūkstošiem citu, grautiņus un balto amerikāņu bailes iziet uz ielas.
Bučot kurpes...
Lūk, ko piemēram, Neatkarīgajā rakstīja žurnāliste Elita Veidemane: "...laupīšanas, slepkavības, bandītisms, nežēlība... Un tas viss ar neapgāžamu attaisnojumu: tāpēc, ka nogalināts afroamerikānis. Slikti, protams, ka nogalināts, bet - vai šis vardarbīgais bardaks, kura sarīkošanā jaušama pieredzējuša režisora roka, jelkādā veidā padara situāciju kontrolējamu, labāku, mierīgāku, izprotošāku? (..)
Uz to, ka notiekošais nav niansēs pārskatāms, "spēlē" tie, kuriem ir mērķis - destabilizēt situāciju pasaulē. It kā nepietika jau ar Covid-19... Dažādi "antifas", liberālmarksisti un citas saslaukas. "Pavelkas" arī mūsu vietējie antiņi. Pārdesmit pusaudži, kuri sevi dēvē par "Protest Youth" (droši vien kaut kāds "progresīvo" vai atparistu jaundzemdinājums), viņnedēļ satupās pie Brīvības pieminekļa ar saukļiem par "melnajām dzīvēm". Lūk, kuri pelnījuši Drošības dienesta uzmanību, it sevišķi, protams, viņu viedie padomdevēji: tiešām tik dikti gribas, lai arī šeit sāktos marodierisms, vardarbība, laupīšanas?" taujā žurnāliste.
Pēc viņas domām, "tā vietā, lai saslaucītu savu durvju priekšu, atrodas ļautiņi, kuri "solidarizējas" ar bandītiem, liekulīgi piesaukdami "melno dzīvju" pārsvarīgumu. Bet nevajag apstāties: turpiniet ar kurpju bučošanu."
Neļaujiet partijām spēlēties ar uguni!
Arī avīzes "Diena" un "Latvijas avize" izcēla latviešu politiķu centienus izmantot antirasistisko kustību "Black Lives Matter" (BLM). Tie variējas no groteskas līdz bīstamiem mēģinājumiem radikalizēt sabiedrību.
Latvijā, kur imigrantu skaits ir relatīvi neliels, rasisms ir margināla problēma. Nevajag palīdzēt partijām ekspluatēt tēmu, kas gandrīz neskar vietējās intereses.
Mēģinājumi organizēt valstī protesta akcijas un sameklēt vārda "melns" lietojumā nevēlamu zemtekstu izskatās groteski. Taču to, kas racionālās, mērenās aprindās izskatās kā ākstīšanās, radikāli un nacionāli noskaņotie izmanto, lai pielietu eļļu ugunī.
Te nu mēs nonākam pie otra iegansta, kas uzvandījis diskusijas par melnā nokrāsām Latvijā.
"Atsaldēta loģika"
Ko vērti jau ir par liberālu sevi nosaukušās apvienības "Attīstībai/Par!" uzbrukumi saldējuma ražotājam, kura nosaukumā ir vārds "melns".
Sociālajos tīklos Latvijā tēma sita augstu vilni, tajā plunčājās visi pašmāju humoristi. Kāds pat nenoslinkoja – aizgāja līdz lielveikalam un atnesa desmit preces ar vārdu "melns" nosaukumā. Tur bija gan kafija un balzams, gan sulas un maize. Atcerējās pat Malēviča "Melno kvadrātu".
Vai tas viss spēj aizvainot afroamerikāni? Veselais saprāts saka: abolutely no. Drīzāk jau nāktos aizliegt visas preces, kuru nosaukumā ir vārds "balts". Piemēram, mums ir tāds piena produktu zīmols.
Pie tam uz Zemes ir dzeltenādaini un sarkanādaini cilvēki. Varbūt politkorektuma lēkmē krāsu nosaukumus jānomaina pret "krāsa numur viens" un "krāsa numur divi", "krāsa numur viens". Un, lai nesāktos karš par tiesībām saukties par "krāsu numur viens", laiku pa laikam tās mainīt. Absurds? Patiešām?
Bija Trojas zirgs, tagad ir Toronto zirgs
Tomēr "Attīstībai/Par!" pārstāve, profesore Aija Ingrīda Abene uzskata, ka Latvijā ražotā saldējuma "Blacky" nosaukums var sagādāt sirdssāpes afroamerikāņiem, lai arī uz ASV to neeksportē.
Kāpēc? Visu noskaidro, īss ieskats kundzes biogrāfijā. Izrādās, Aija Ingrīda Abene vien dažus gadus dzīvo Latvijā, viņa ir dzimusi Kanādā! Starp citu, viņa ir kārtīga speciāliste autoritārisma jautājumos, jo disertāciju rakstīja par autoritārisma ietekmi uz vēstures pētījumiem Latvijā.
Rodas iespaids, ka no Rietumiem atbraukušie latvieši pilda tādu kā Trojas zirgu lomu un īsteno ar vietējiem eksperimentu ar "Overtona logu". Kur ir robeža, aiz kuras vietējā sabiedrība vairs nesagremos atklātas muļķības? Iebarot vēl vai pagaidīt? Vai var piespiest masas saskatīt melnajā balto (negribu nevienu aizvainot) un otrādi?
Interesanta sakritība – patlaban divus galvenos posteņus valstī – prezidenta un premjera – arī ieņem latvieši no "pareizajām ārzemēm".
Vai baļķa acī nav?
Interesanti, ka Rietumu tolerances standartu nesēji mīļuprāt neievēro milzu baļķi pašu acī.
"Piedodiet, kāds Latvijā ir rasisms? Vai šiem progresīvajiem atparistiem un citiem "cīnītājiem par vienlīdzību" vairs nav, par ko cīnīties? Iestājieties par latviešu valodu Latvijā, par latviskās izglītības un nacionālās kultūras izdzīvošanu."
Tomēr es no savas puses gan piebilstu. Au-ū! Jūsu acu priekšā Latvijā par sistemātisku padarīta pazemojoša un aizvainojoša attieksme pret mazākumtautībām, kas veido teju vai 40% iedzīvotāju.
Viņus publiski sauc par "utīm", neprasot viņu viedokli, likvidē izglītību viņu valodā, norauj plāksnītes ar ielu nosaukumiem, rupji ignorē viņu pamattiesības. Bet jūs man tes stāstāt par saldējumu!
Un šitie ļautiņi ar loģiku un temperamentu reptiļu līmenī, bez mazākās humora izjūtas mācīs mums morāli!
Protams, arī paši vietējie latvieši ir itin talantīgi skolēni. Tiesa, viņi cieš no pretēja politkorektuma. Aizliedz visu, kas varētu skart viņus pašus, bet uz mazākumtautību aizvainojumiem skatās iecietīgi.
Nesen Saeimā aizliedza Georga lentītes nēsāšanu. Mazliet agrāk kāda latviete sociālajā tīklā bija sašutusi par siera "Krievijas" nosaukumu, pirms tam Lietuvā sārtu krāva desai "Sovetskaja".
Labi zināms, ka tie ir šausmīgi kaitīgi pārtikas produkti, tie var radīt nacionālās pašapziņas traucējumus.