RĪGA, 5. jūnijs — Sputnik. Nacionālās apvienības pārstāvja Jāņa Dombravas jaunākās publikācijas, šķiet, pārsteigušas gan viņa domubiedrus, gan vēsturniekus.
Šoreiz politiķis nolēmis salīdzināt pašreizējos notikumus ASV ar "trakajiem 90. gadiem" Latvijā. Šķiet, viņš secinājis, ka Latvijas iedzīvotājiem pārbaudījumi dzīvē bijuši smagāki.
Turklāt ar savu analīzi domātājs Dombrava devis "vērtīgu mācību" tagadējiem Latvijas jauniešiem.
Bērniem
"Šo ierakstu pamudināja uzrakstīt tie bērni un jaunieši, kuri publiski kritizēja savus vecākus, jo tie esot pārāk stulbi, lai atbalstītu "blacklifesmatter". Tie jaunieši, kuri jūtas nenormāli apspiesti un priekšplānā izvirza dažādas pseidoproblēmas," savu publikāciju Facebook sāka Dombrava.
Par īstām problēmām jaunā paaudze var tikai minēt, viņš secināja.
"Viņi ir saskatījušies emocionālas Holivudas filmas un tizlus "influencerus", un svēti tic, ka viņi "struglo", ka dzīve ir netaisnīga un grūta priekš viņiem. Neviens nav piedzīvojis tādas grūtības, kā nākas piedzīvot šīs dienas paaudzei. Sasodīts. Lielākā daļa no viņiem nezina, kas ir grūtības. Viņu vecāki ir bijuši pārāk labi pret viņiem. Pārāk daudz devuši. Pārāk labus dzīves apstākļus radījuši, tāpēc viņi var uztraukties par planētas glābšanu no iedomātām problēmām," ir sašutis politiķis. Pēc tam viņš sāka izklāstīt problēmas, kas, pēc viņa domām, ir īstas.
Pie stūres bez noteikumiem un nazis ribās
"Kāda bija bērnu dzīve Latvijā 1990’os gados? Tolaik iespējamība, ka bērns sasniegs pilngadību bija krietni mazāka nekā šodien. Kāpēc? Jo bija lielāka iespēja, ka viņu nogalinās, pats viņš aizies bojā vai tiks sakropļots. Neatkarību atguvušajā valstī uz ceļiem un automašīnās mira neskaitāmi daudz cilvēku. Cilvēkiem bija vāja izpratne par ceļu satiksmes noteikumiem, brauca ātri, brauca dzērumā, nesprādzējās un ceļu zīmes bija neatbilstošas saliktas. Pie mājas uz gājēju pārejas teju katru nedēļu kādu sabrauca. Jaunas zīmes uzstādīja tikai pēc tam, kad autovadītājs sabrauca mazu bērnu," baismas ainas no trakajiem 90.gadiem tēlo Dombrava.
Tomēr nāve uz ceļa nebija briesmīgākais, norāda deputāts, bija bīstami arī staigāt pa ielām, vēsta politiķis.
"Vēlos vakaros Tu nevarēji būt drošs ejot pat ar vecākiem pa ielu, jo bija risks, ka jūsu ceļi krustosies ar bandītiem, ar sadzērušiem krievu zaldātiem, vai vienkārši nonāksiet situācijā, kad divas bandas savstarpēji izrēķinās. Savukārt brīdī, kad Tev vienam vajadzēja kaut kur iet, tad tā bija īsta laimes spēle. Izvēlēsies nepareizo ceļu un būsi sev sagādājis problēmas. Tu varēji uzdurties uz kaušļiem, kuri aiz neko darīt gribēs piekaut, uz narkomāniem, kuri Tevi aplaupīs, uz čigāniem, kuri Tevi var sadurt ar skrūvgriezi, uz urlām, kuriem nepatiks, ka runā latviski, uz slimajiem, kuri 90’os gados aktīvi zaga bērnus - izmantoja un noslepkavoja. Ātri vien tu biji spiests iemācīties iet pa trotuāra vidu, jo ja gāji pārāk tuvu sētām, tad bija risks, ka tiksi ievilkts iekšā sētās, kur Tevi aplaupīs. Ja iesi par tuvu ielai, bija risks, ka tiksi ierauts mašīnā vai tiksi notriekts no kāda dzērājšofera. Tu biji spiests iemācīties iet pārliecinoši un ļoti ātri. Pareizi turēt skatienu - Tu nedrīkstēji nodurt galvu, tu nedrīkstēji blenzt citiem virsū, tu nedrīkstēji izrādīt bailes vai citas vājuma pazīmes. Citādi riskēji palikt bez naudas, dabūt kauties vai pat saņemt nazi ribās. Un tā nebija neparasta lieta," biedē Dombrava tā, ka Holivudas filmu scenāristi aiz skaudības raud stūrīti.
Par iztiku vajadzēja rūpēties pašiem
Pie tā politiķis neapstājās – viņš sāka biedēt lasītājus ar stāstiem "iz dzīves" – kā reiz tusiņā pie kaimiņa nodurts puisis, kā klasesbiedra mamma glābusi zagļu sadurtu pensionāru, kā citam klasesbiedram tuviniekus nogalinājuši narkomāni.
"Tas nebija nekas neparasts. Vienus sadūra, citus nošāva. Tā tas vienkārši notika un vienīgais, ko varēji darīt ir gatavoties situācijām, kad paša dzīvība būs apdraudēta. Cits gāja trenēties cīņas sportos, cits nēsāja līdzi aukstos ieročus vai gāzes baloniņus, cits gatavojās citos veidos," raksta politiķis.
Pēc viņa vārdiem, ar pazemojumu varēja saskarties visur: "Skolā, čomu kompānijā, sporta skolās, visur bija tie, kuri tiek pazemoti. Pazemoja, jo kāds bija pārāk resns, tievs, kluss, tumšs, gaišs. Pārāk labi vai slikti ģērbās. Bija pārāk vājš vai emocionāls. Neaprakstīšu dažādus pazemojuma veidus, bet pieļauju, ka šodien būtu ieradusies filmēšanas komanda, sociālie dienesti, policija un ugunsdzēsēji, ja skolā aiz potītēm pa logu tiktu karināts skolēns. Pazemošanas mērķis bija izspiest emocijas no tā, kurš tiek pazemots - asaras vai dusmas. Stulbi, ciniski, nožēlojami, bet tā bija norma un neviens skolotājs par to nesatraucās."
"Mūsdienu jaunatnei liekas, ka problēma ir, ka viņiem nav jaunākais iphone. Tolaik problēma bija būt paēdušam un nestaigāt galīgi draņķīgā paskatā. Tai laikā nebija skolās izveidotas brīvpusdienas priekš visiem. Par ēdienu bija jārūpējas pašiem," stāsta politiķis. Viņs piebilda, ka liela daļa bērnu iztika ar dažiem santīmiem, ko iedevuši vecāki. Šīs naudas nepietika siltam ēdienam, tikai uzkodai. Ja vajadzēja jaunus apavus, nācās pašam krāt naudu un taupīt uz ēdamā rēķina.
Citos rajonos bija sliktāk
"Mūsdienu vecāki ir pārāk jauki pret bērniem, bet tādā veidā nodara lielu postu. Viņi ļauj bērnam paturēt visu nopelnīto naudu sev, bet agrāk tā bija norma, ka daļu no nopelnītās naudas bija jāatdod ģimenei rēķinu apmaksai. Bērnībā tas likās netaisnīgi, bet tas iemācīja, ka dzīvē vienmēr daļa nopelnītās naudas aizies ne Tavām ērtībām.
Ja Tu esi kādreiz pārmetis vecākiem, ka viņi ir tizli, jo dod pārāk mazu kabatas naudu un pārāk reti pērk jaunus telefonus, tad ej un lūdz viņiem piedošanu, jo tikai pateicoties šiem cilvēkiem Tev vispār ir kabatas nauda un telefons. Viņiem, visticamāk, nekā no tā nebija. Tu neko neesi viņiem devis, bet viņi Tev gan," Dombrava stāsta lasītājiem.
Savukārt tiem, kuri pēkšņi apšaubīs politiķa aprakstīto šausmu patiesīgumu vai nodomās, ka viņš dzīvojis kādā nelabvēlīgā rajonā, viņš tālredzīgi stāsta, ka dzīvojis Rīgas centrā.
"Nē, es nedzīvoju kaut kādā gangsteru rajonā. Skolas laikā dzīvoju Rīgas centrā un mācījos vienā no tā laika labākajām ģimnāzijām. Citos rajonos situācija bija draņķīgāka. Ja mūsu rajonā policija un vecāki daudz maz iztrenkāja zagļus, izvarotājus, urlas un narkomānus, tad citviet tie varēja daudz brīvāk darboties.
Es saprotu, ka joprojām ir bērni un jaunieši, kuriem ir jāiet cauri reālām grūtībām, bet tāpēc neuzķerieties uz tizlām subkultūrām, kuras sludina, ka esiet un būsiet vāji, ka ir jāpanāk utopiskā vienlīdzība uz citu rēķina. Nē, Jums ir jāsaprot, ka Jūs jau esat stipri. Grūtības Jūs norūdīs turpmākajai dzīvei. Jūs izsitīsieties tām cauri un Jūs izveidosiet labāku dzīvi sev, savai ģimenei un tautai," noslēdza Dombrava.
Ne īpaši labs vēsturnieks
Liela daļa lasītāju gan nesaprata, kāds sakars ir 90.gadiem un Dombravas grūtajai bērnībai ar pašreizējiem notikumiem ASV.
"Kāda ir doma Jūsu ierakstam? Pastāstīt, cik slikta bērnība Jums bija? Priecājos, ka mani uz ielas nesit un nekarina aiz potītēm pa logu, bet tas nenozīmē, ka jādzīvo agonijā par pagātni un šodienas problēmas jāignorē," politiķim atbildēja Ēriks Ozols.
Vēl lielāku sašutumu radīja Jāņa Dombravas replika Twitter, kur viņš nolēma rasu nevienlīdzības problēmu salīdzināt ar notikumiem Latvijā.
Te nu politiķis visus šokēja ar savām zināšanām, tā sakot, gāza no kājām:
"Vai ASV atņem melnādainajiem visus īpašumus, mantu, nogalina daļu ģimenes locekļu un citus lopu vagonos nosūta piespiedu darbā uz tāliem reģioniem bez iespējas brīvi pārvietoties. Ja tā nav, tad aizver muti, jo ar saviem izteikumiem tu aizvaino represētos un viņu tuviniekus," viņš klāstīja.
Lietotāji gan neapjuka – ātri vien noskaidrojās Dombravas izteikumu iemesls. Izrādījās, ka runa nav par slikto dzīvi 90.gados, bet gan vienkārši par neizglītotību.
"No viņa pasniedzējiem bija dzirdēts, ka Dombrova ir slikts vēsturnieks, bet nedomāju, ka ir tik traki. Ja ideoloģija stāv augstāk par faktiem, tad neko vairāk nevar gaidīt," konstatēja Krišjānis Bušs.
"Viņš ir studējis vēsturi un kā saka pasniedzēji, nav bijis pārāk labs students," apstiprināja vēsturnieks Gustavs Strenga.