Četrus no viņiem aizturējuši likumsargi lietā par nacisma realizāciju. Viņi jau atzinuši vainu un pauduši nožēlu, apgalvojot, ka vienkārši gribējuši pajokot. Dažiem citiem Krievijas Temīda pagaidām netiek klāt, jo viņu IP pēdas ved uz ārzemēm, piemēram, uz Igauniju un Ukrainu. "Pagaidām" – tas ir principiāls precizējums. Pieredze liecina, ka dzīve ir gara un pārsteigumu pilna, bet valstij ir papilnam pacietības un laba atmiņa, tātad iespējas un nepieciešamība atbildēt par savu rīcību var rasties pavisam pēkšņi, portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.
Tomēr nākas atzīt: šoreiz balsis "jokdaru" aizstāvībai ir retas un paklusas. Dažam tas var šķist dīvaini. Pēdējos gados bijusi ne viena vien lieta, ap kuru zibenīgi tika izpūsts aktīvistu protests no sērijas "režīms trako" – sākot ar nesankcionēto pasākumu dalībnieku sodīšanu līdz jau gandrīz aizmirstajām dāmām no "Pussy Riot". Taču šajā gadījumā vērojams pārsteidzoši vārgs protests pat no radikālāko spēku puses.
Fenomena noslēpums ir vienkāršs: lieta par nacistisko noziedznieku fotogrāfijām akcijā "Nemirstīgais pulks" ir politiska šī vārda fundamentālākajā nozīmē – runa nav par daudzveidīgu spēku cīņu par varu, bet gan par sistēmu veidojošo pilsonisko vienprātību.
Mūsdienās Krievijā tā ir piemiņa par Lielo Tēvijas karu un lepnums par priekštečiem, kuri tajā uzvarējuši. Attieksme pret karu veido sabiedrības un valsts vienotības pamatu, ko nespēj sašūpot nekādas, pat asākās pretrunas, problēmas un konflikti jebkādos citos jautājumos.
Valsts jau ilgus gadus saskaras ar konsekventiem un vērienīgiem soļiem, kuru mērķis ir diskreditēt PSRS vietu un lomu Otrajā pasaules karā, ar mēģinājumiem nomelnot piemiņu par mūsu priekšteču veikumu. Galu galā tas novedis pie absolūti pretēja rezultāta, veicinot pilsonisko saliedētību un sabiedriskās imunitātes izstrādāšanos pret destruktīvo rusofobo propagandu.
Pārmaiņu rezultāti ir iespaidīgi. Tagad nekāds spēks Krievijā nevar atļauties atklāti zaimot piemiņu par karu. Tāpēc gandrīz visa atbilstošās ideoloģiskās sabotāžas dimensija pārvietojusies joku zonā. Vienmēr taču var apgalvot, ka tas bijis tikai joks, lai arī neveiksmīgs, un apvainoties par humoru, kur nu vēl sodīt par to, ir īsts murgs un absurds.
Arī šī spraudziņa ātri veras ciet: izrādījies, ka tādus jokus nesaprot ne tikai likumsargi, bet arī lielākā daļa sabiedrības.
Dažas dienas pirms policijas vainīgo aizturēšanas operācijām Krievijas sabiedriskās domas pētījumu centrs organizēja aptauju, kuras gaitā noskaidrojās, ka nacistu portretus "Nemirstīgajā pulkā" par joku uzskata tikai 7% respondentu. Toties par padomju karavīru piemiņas un varoņdarba aizvainošanu – 40%, par provokāciju - 27%, zaimošanu – 22%, par ņirgāšanos pār kara dalībniekiem un veterāniem – 16%.
Turklāt jautājumā par sodu "izrādes" autoriem sabiedriskais viedoklis ir skarbāks nekā likums: populārākā bija atbilde par Krievijas pilsonības atņemšanu (ja tāda ir) – 29%. Arī viedoklis par kriminālu sodu necik neatpalika – 26%.
Savukārt informācijas publicēšana par aizdomās turamo personībām apstiprina cilvēku priekšstatu par organizētu provokāciju, jo aizturētie ir nesistēmiskās opozīcijas piekritēji.
Teorētiski jau patiešām varētu pieņemt, ka ar Hitlera un Himlera portretiem "Nemirstīgajā pulkā" saistīti apolitiski jaunuļi, ko mudina jauniešiem raksturīgais nihilisms un tieksme pārbaudīt jebkādu pamatu stabilitāti, un troļļošana viņiem šķitusi tam piemērota un amizanta metode. Galu galā vandālisma akti, kas laiku pa laikam dažādos Krievijas reģionos fiksēti pie Mūžīgās uguns, visbiežāk saistīti ar huligānismu un nenes nekādu politisko zemtekstu.
Tomēr realitātē izrādījās, ka šīs konkrētās akcijas dalībnieki izceļas ar aktīvu un pretvalstisku sabiedriski politisko pozīciju, tāpēc visa taisnošanās par muļķīgu joku izskatās pavisam nepārliecinoši.
Tā jau ir ierasta lieta, ka noteikti politiskie spēki (gan iekšējie, gan ārējie) uzskata Uzvaras kultu par Krievijas varas stūrakmeni. Tā nu viņi to grauj, kā māk – viņi neapjēdz, ka valsts to iedzīvotājiem neuzspiež, tā pati seko pilsoņiem šajā jautājumā.
Tagadējais stāsts vēlreiz apstiprinājis seno novērojumu. Kārtējo "gaismas bruņinieku" pūliņi atkal devuši pretēju efektu, jo nekāda cīņa ar "satrapiem un brīvības apspiedējiem" nespēj cilvēku acīs attaisnot priekšteču un viņu varoņdarba piemiņas zaimošanu.