RĪGA, 15. maijs — Sputnik, Aleksandrs Ržavins. Tagad mēs runājam par Sarkano armiju un latviešu sarkanarmiešiem. Pats par sevi saprotams, - viņi ir tie, kas izglāba Latviju un latviešu tautu no paverdzināšanas un iznīcināšanas.
Taču vai varēja būt, ka Otrā pasaules kara gados kāds cīnījās nevis par Padomju Latviju, bet gan par Latvijas Republiku? Gāja pa trešo ceļu – ne par Hitleru, ne par Staļinu? Jā, bija. Gods viņiem un slava!
Tomēr viss ir gluži kā romānā: viņu bija maz, un viņi bija šausmīgi tāli tautai. Latvijas teritorijā viņu bija tikai viens bataljons. Komandieri to pameta likteņa varā un ātri vien nāca sakāve.
Gļēvuļi, nevis upuri
Tūlīt gan jāpiebilst, ka SS leģionāriem nav ne mazākā sakara ar cīņu par Latvijas Republiku.
"Viņiem nebija izvēles, viņi bija spiesti uzvilkt vācu formu, taču sirdīs viņi nesa domu, ka cīnās par Latviju," tā labprāt taisnojas latviešu esesiešu apoloģēti, - viņi mēģina iegalvot, ka tie ir Latvijas patrioti un kara upuri, nevis noziedznieki. Paši kāpj lamatās.
Sāksim ar to, ka organizācija SS nekad nav bijusi armija. Tā bija tikai nacistiskās partijas militarizēta struktūra, lai arī bruņota līdz zobiem. Noziedzīga struktūra. Un visus, kas tajā iestājās brīvprātīgi, Otrā pasaules kara uzvarētāji, arī demokrātiskie Rietumi, uzskatīja par noziedzniekiem.
Bet latviešu nacionālisti uzstāj, ka lielākā daļa leģionāru nebija brīvprātīgie, viņus esot ar varu mobilizējuši SS latviešu divīzijas rindās.
Taču, ja jau viņi nav brīvprātīgie, iznāk, ka it kā par Latviju karot viņi gāja... piespiedu kārtā! Padomājiet: no SS pielūdzēju loģiskas izriet, ka vācieši ar varu spieda leģionārus karot par Latviju! Vareni "patrioti", neko teikt.
Par to, ka "izvēles nebija" arī, maigi sakot, ir samelots. Izvēle bija. Liels skaits cilvēku, saņēmuši pavēsti, atteicās kļūt par esesiešiem vai iet Vērmahtā. Un šos drosmīgos cilvēkus, kuri, gan pasīvi, tomēr pretojās okupācijas iestādēm, atsakoties ar tām sadarboties, Latvijā tagad bieži dēvē par "dezertieriem".
Pagaidiet! Viņi taču bija dezertieri no nacistu viedokļa. No Latvijas Republikas viedokļa viņi bija īstie varoņi un kara upuri, nevis tie, kuri paklausīgi zvērēja uzticību Ādolfam Hitleram.
Protams, tik vienkārši nemaz nebija. Dažu labu, kas no mobilizācijas izvairījās, fašisti noķēra un sodīja ar nāvi vai nosūtīja uz koncentrācijas nometni – to pašu Salaspili. Jā, bija vajadzīga vīrišķība, lai izšķirtos par pretestību. Tā nu iznāk, ka tie, kuri gāja dienēt SS leģionā, bīdamies no soda, bija vienkārši gļēvuļi. Lai kādus attaisnojumus viņi sacerētu.
Varbūt patrioti tomēr mānījās – gribēja dabūt ieročus, lai vienā brīdī vērstu tos pret nacistiem? Bet latviešu esesieši to nedarīja, līdz pēdējai kara dienai viņi mira par Reihu un tā pustrako fīreru. Vēl vairāk, viņi nikni izteicās par "aizmugures žurkām", kas uzdrošinājušās organizēt bruņotu sacelšanos pret nacistiem, kamēr viņi, leģionāri, frontē lēja asinis. Tāpēc liksim pie malas latviešu esesiešus un beidzot parunāsim par tiem, kuri ir sarunas vērti.
Padomju taktikas šabloni
Jau pirms padomju armijas ienākšanas Latvijā 1944. gada vasarā Vācijas augstākajām militārpersonām bija skaidrs, ka Baltiju noturēt neizdosies. Tāpēc viņi sāka gatavoties partizānu karam pret Sarkano armiju. Bija plānots veidot izlūku un diversantu grupas no vietējiem iedzīvotājiem – tās nogādāšot Sarkanās armijas aizmugurē, kur tās veidos "nacionālās" partizānu kustības pamatus. Kā redzam, tas ir padomju vadības izmantotās taktikas šablons.
Nodaļu veidošanu nacisti uzticēja Jānim Kurelim (1882.-1954.) – Krievijas impēriskās armijas pulkvedim, Latvijas armijas ģenerālim. Interesanti, ka Pilsoņu karā viņš bija starp nedaudzajiem latviešu strēlniekiem, kuri karoja pret boļševikiem. Sibīrijā viņš komandēja Imanta pulku. Tas gan sēdēja "balto" un interventu aizmugurē, bet no 1919. gada novembra jau dienēja Latvijā.
Jau pirms sovjetizācijas Kurelis atvaļinājās, laimīgi pārdzīvoja 1940. un 1941. gadu un gaidīja īsto brīdi.
Starp mērenajiem latviešu nacionālistiem bija sapņotāji, kuri cerēja, ka atkārtosies Pirmā pasaules kara aina: kamēr Vācija un Krievija skaidro attiecības reģionā, labsirdīgā Lielbritānija un ASV padarīs Latviju neatkarīgu. Apvienojušies ap Latvijas pirmā prezidenta dēlu, profesoru Konstantīnu Čaksti (1901.-1945.), 1943. gada vasarā viņi pieticīgi dēvējās par Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas bija gatava uzņemties atdzimušās Tēvzemes vadības smago nastu.
Atklāti sakot, LCP cīņa nozīmēja draudīgu papīrīšu rakstīšanu: "Deklarācija Sabiedroto nācijām", "Latvijas Centrālās Padomes memorands", "Deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu". Vēl viņi caur Zviedriju sūtīja emisārus, lai nokļūtu līdz Rietumu demokrātijām un gūtu viņu labvēlību. Šo sapņotāju militāro spārnu veidoja ģenerālis Kurelis un ap viņu sapulcējušies virsnieki un karavīri – "kurelieši".
LCP paveica tikai vienu patiešām noderīgu lietu – atbalstīja tos, kuri paslepus laivās nogādāja bēgļus no Kurzemes Zviedrijā (kopā – apmēram 3500 cilvēkus). Tomēr līdz šim vēl nav zināms, cik "tīra" bija bēgļu biogrāfija un cik liels skaits nacistu līdzskrējēju aizgāja uz Rietumiem viņu vidū.
Sargāja sevi cīņai par Latviju
Gestapo cīnījās pret reālo padomju pagrīdi un sagādāja tai smagus zaudējumus. Ko tur vēl teikt par "zālēdājiem" – LCP. Tās flirts ar Rietumiem nepalika nepamanīts.
Nacistu specdienestu reakcija bija itin vienkārša: vasarā LCP civilie tika arestēti, rudenī viņus nosūtīta uz Štutgofas koncentrācijas nometni. Tur gan viņi bija ieslodzīti itin pieņemamos apstākļos. Kureli vēl kādu laiku neaiztika – viņš trenēja kaujiniekus, ar kuriem rēķinājās Reihs.
Sākumā izskatījās tīri labi. "Kurelieši" organizējās, bruņojās, trenējās, vienā brīdī to skaits sasniedza trīs tūkstošus. Pie tam Kurelis darīja visu iespējamo, lai viņa daļas atrastos pēc iespējas tālāk no frontes – vajadzēja taču pataupīt sevi cīņai par Latvijas Republiku.
Bez cīņas
1944. gada rudenī nacisti zaudēja lielāko daļu Latvijas, arī Rīgu. Kureļa padotajiem bija īstais laiks sākt darboties. Tā šķita arī nacistiem – "kureliešiem" laiks darīt to, kas viņiem mācīts: karot pret Sarkano armiju. Un nemaz ne tā, kā cerēja Kurelis.
1944. gada 14. novembrī vācieši ielenca "kureliešus" un izvirzīja ģenerālim ultimātu. Viņa ļaudis gaidīja atbruņošana un filtrācija. Pēc tam lojālajiem – dienests leģionā, nelojālajiem – koncentrācijas nometne. Teitoņu stilā – īsi un skaidri.
Ģenerālis Kurelis atmeta labo roku un... tai pēdās pacēla kreiso: "kurelieši padodas". Bez cīņas. Tātad viņš negribēja karot ne tikai par Reihu, bet arī par Latviju. Šajā brīdī var fonā palaist dziesmu par to, vai ir vērts mirt par Tēviju, tikai vārdus pamainīt: "Vai tad es kāds rudais, vai? Ne-gri-bu!"
Dažus Kureļa virsniekus tiesāja Rūdolfam Bangerskim (1878.-1958.), SS latviešu leģiona ģenerālinspektoram pakļauts tribunāls. Daļu nošāva Liepājā, daļu nosūtīja uz Štutgofu kopā ar nobiedēto Kureli. Arī viņu turēja komfortablos apstākļos. Pēc kara ģenerālis beidzot apmetās ASV.
Lielākā daļa ierindas "kureliešu" nokļuva SS latviešu divīzijās. Pazemojošas beigas. Bija tikai viens vīrišķīgs virsnieks.
Bruņota sacelšanās
Starp tiem, kuri noticēja LCP idejām bija Roberts Rubenis. Viņš dzimis 1917. gadā Dvinskas (tagadējās Daugavpils) apkaimē. No 1938. līdz 1940. gadam dienēja Latvijas armijā kājnieku, pēc tam – tanku pulkā un atvaļinājās leitnanta dienesta pakāpē.
Viņš nepieņēma Latvijas sovjetizāciju, tāpēc izvēlējās civildienestu, nevis uzticības zvērestu PSRS. Tāpat viņš neizjuta ne mazāko prieku, redzot vācu okupantus un nenosmērējās, slepkavojot tautiešus ar "nepareizu izcelsmi" vai politiskajiem uzskatiem. 1944. gada 13. martā viņu iesauca dienestā SS leģionā, kur unterštumrfīrers Rubenis pievienojās Kureļa grupai – tās idejas viņam patiešām patika.
Kureļa kaunpilnās kapitulācijas dienā bataljons, ko komandēja Rubenis, bija dislocēts netālu no Ugāles. Aptuveni 70 vācieši ielenca viņa štābu un lika padoties. Taču Rubeņa puiši, to ieraudzījuši, savukārt ielenca vāciešus. Redzot, ka situācija saasinās, vācieši atkāpās, tika nošauts tikai viens virsnieks.
Rubikona palika aiz muguras. Rubenis parādīja, ka viņa nodomi ir nopietni, viņš paliek uzticīgs saviem ideāliem. 450 "rubenīši" atteicās pakļauties vāciešiem un sāka bruņotu sacelšanos!
Izmisīga pretestība
Rubenis veda savu bataljonu uz dienvidiem, uz biezajiem mežiem Abavas krastos. Mēģinājumi piespiest vienību padoties bija nesekmīgi.
Vācieši vērsa pret to Vērmahta, SS un SD vienības, mēģinot ielenkt sacelšanās dalībniekus. Simboliski, ka tas notika Latvijas Republikas Neatkarības dienā. Pirmajā kaujā Rubenis bija nāvīgi ievainots, taču viņa puiši ieročus nenolika.
19. novembrī jaunais bataljona komandieris Aleksandrs Druviņš palaida mājās visus, kuri negribēja karot, bet pārējie vēl trīs nedēļas izmisīgi pretojās nacistiem. Bataljona spēki kusa. Lai arī vīri centās turēties kopā, tas pakāpeniski pajuka nelielās grupās, kas zaudēja sakarus.
Līdz baltkvēlei aizkaitinātie nacisti, kam nekādi neizdevās salauzt bataljonu, izgāza dusmas uz vietējiem, kuri juta līdzi "rubeniešiem". Decembra sākumā vairāku viensētu iedzīvotāji netālu no Zlēku ciema bija noslepkavoti un sadedzināti savās mājās. Memoriālā ciemā norādīts, ka toreiz gājuši bojā 160 cilvēki. Lielākā daļa – vietējie iedzīvotāji, bija arī bēgļi no citām vietām, pat no Ļeņingradas apgabala, un cilvēki, kuri izvairījās no dienesta leģionā.
7. novembrī Druviņš bija smagi ievainots. 8. novembrī "rubenieši" pārrāva kārtējo ielenkumu un 9. novembrī galīgi sašķēlās nelielās grupās. Līdz kara beigām tās slēpās mežos un centās nerādīties acīs. 80 "rubenieši", kuri vēlējās aktīvi karot pret nacistiem, pievienojās padomju partizāniem.
Tuvināja uzvaru
Šī partizānu vienība bija saformēta 1944. gada oktobrī, kad apvienojās padomju izlūku un diversiju grupa "Spartak" no Ļeņingradas frontes jaunākā leitnanta Kārļa Mačiņa (1910.-1949.) vadībā un vietējie partizāni – krievu tautības latgalieši, kuri dezertēja no vācu 283. apsardzes bataljona, robežsargs, kura pirmā cīņa ar nacistiem notika jau 1941. gada 22. jūnijā pie Liepājas, zemnieki un vīri, kuri izvairījās no mobilizācijas SS leģionā.
Partizāni nodarbojās ar izlūkošanu un diversijām – viņi uzskatīja, ka Uzvaru pār fašistiem nevajag gaidīt mežos, to vajag tuvināt ar savām mazajām uzvarām. Nav nekāds brīnums, ka šai vienībai pievienojās cīņasspējīgākie Rubeņa bataljona puiši, kuri karoja tās rindās līdz pašām kara beigām. Kopā ar jaunajiem biedriem viņi atsita vācu soda ekspedīciju uzbrukumus, sakāva garnizonus, spridzināja tiltus, transporta līdzekļus, vāca izlūkošanas datus.
Neviens no viņiem negribēja padoties – sagūstītos "rubeniešus" vācieši nošāva, jo viņus kaitināja pašu zaudējumi un vīru nepakļaušanās. Ko lai saka, starp nogalinātajiem bija pat SS oberšturmfīrers Kurts Krauze, bijušais Salaspils koncentrācijas nometnes komandants.
Ko vajadzētu godāt
Mežā, uz ziemeļiem no Rendas ciema ir neliels brāļu kaps. Stāsta, ka tur apglabāti vāciešu nošautie "rubenieši". Nekāda Lestene vai More nav Latvijas Republikas patriotu simbols – tas ir šis klusais kaps Kuzemes mežos, kur apglabāti īsti varoņi.
Ne 16. martā vajag godāt Latvijas brīvības cīnītājus. Ja jau kādam nepatīk, ka no nacistiem to atbrīvoja Sarkanā armija, tad viņiem vajadzētu godāt "rubeniešus", nevis esesiešus! 18. novembrī, kad sākās viņu pirmā kauja. Vai 14. novembrī, kad viņi sacēlās pret nacistiem īstenā patriota Roberta Rubeņa vadībā.
Tikai nevajag aizmirst: kamēr par Latvijas Republiku karoja viens vienīgs bataljons un tikai trīs nedēļas, simtiem citu latviešu vienību karoja par Padomju Latviju un cīnījās visas 200 Lielā Tēvijas kara nedēļas.