Kas tad īsti noticis? Varu pastāstīt. 9. maijā visa mana Rīga no rīta cēlās kājās, nopirka ziedus un gāja pie Uzvaras pieminekļa. Es dzīvoju aptuveni 3 kilometrus no Pieminekļa. Pl. 12:00, izgājis no mājām, pamanīju, ka uz to pusi stiepjas ļaužu strautiņi ar puķēm. Strautiņi saplūda upītēs, pēc tam – upēs, kas saplūda cilvēku jūrā pie Pieminekļa. Upes plūda uz Pieminekļa pusi visu dienu līdz vēlam vakaram, atceras pazīstamais žurnālists Jurijs Aleksejevs.
Mēs gājām, apsveicinājāmies, apsveicām viens otru svētkos, smaidījām viens otram, gājām pie Uzvaras pieminekļa, nolikām savus ziedus... Es tur biju jau no rīta, kad viss tikai sākās. Vakarpusē visu laukumu pie pieminekļa Rīgas Atbrīvotājiem klāja ziedu paklājs. Apmēram 100x300 metri, trīs hektāri ziedu paklāja.
Varbūt kādam nav zināms? Lieta tāda, ka mēs, rīdzinieki, katru gadu ar ziediem nākam pie mūsu Uzvaras pieminekļa. Taču šogad – "karantīna", tas ir, "līdzināties, mierā, baidīties", "vairāk nekā diviem nepulcēties", ziedu tirdzniecība 1 km rādiusā no Pieminekļa aizliegta, visu kontrolē policija. Nebija ne tradicionālā koncerta, ne salūta, ne politisko līderu aicinājumu "atnākt". Mēs nācām paši, bez politiķiem.
Jā, policijas bija daudz, pat jātnieki, un ik pēc 3 minūtēm skaļruņos skanēja lūgumi turēties vienam no otra divu metru attālumā līdz ar brīdinājumiem: sak, divi cilvēki nevar stāvēt līdzās, izņemot ģimenes...
Bet rīdzinieki no visām pusēm plūda pie Uzvaras pieminekļa, divatā, ar ģimenēm, bērniem un mazbērniem, nolika ziedus, laikus nopirktus savos rajonos (pie ziedu veikaliem Rīgas rajonos stāvēja rindas), smaidīja, apsveica viens otru jau rindās pēc ziediem. Tā bija lieliska diena! MŪSU DIENA!
Kāpēc latviešu nacionālistiem (nacistiem) plīsa pa šuvēm visi viņu standarti un ģīmji? Viņi, nelaimīgie, domāja, ka mēs, krievi, katru gadu pulcējamies pie Uzvaras pieminekļa, lai paēstu šašliku, iedzertu vodku un noklausītos koncertu. Viņi jau priecājās, ka šogad "kroņkarantīnas" dēļ krievu pie pieminekļa nebūs. Sak, tautas izpriecas ir aizliegtas. Šašliku un koncertu nebūs.
Piecas dienas iepriekš, 4. maijā bija Otrās latviešu Neatkarības jubileja – 30 gadi. VESELI 30 GADI! Bet uz viņu svētkiem (JUBILEJU!) neviens neatnāca. Salīda pārdesmit profesionālu politiķu ar ziediem pie viņu "Brīvības" pieminekļa. Patusēja un izklīda. Svētki neizdevās...
Bet 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa bez kādiem aicinājumiem mūsu bija simtiem tūkstošu. SIMTIEM TŪKSTOŠU! Atnāca visa pilsēta! Un mums bija SVĒTKI! Un mūsu svētki IZDEVĀS!
Daudziem šķiet, ka mūsdienu Latvijas galvaspilsēta Rīga ir aptrakušu nacistu un rusofobu pilsēta. Tā nav. Kopā ar mums, krieviem, Uzvaras Dienu svinēja arī latvieši. Ziniet, Padomju armijas rindās pret Hitleru karoja 130. latviešu korpuss, divas pilnas divīzijas, 15 tūkstoši latviešu. Mans latviešu onkulis Artūrs tajā karoja, cīnījās varonīgi.
Viņu, īsto latviešu pēcteči 9. maijā bija kopā ar mums. Dzirdēju pie Uzvaras pieminekļa sarunas latviešu valodā, goda vārds. Apsveicām viens otru divās valodās.
Bet tagad, biedri, padomājiet: mana iemīļotā Rīga izklāj ziedu jūru par godu "okupantiem", kuri esot "50 gadus apspieduši latviešu tautu". Gan krievi, gan latvieši nes ziedus par godu "okupantiem" 9. maijā, ziedu jūru.
Bet par godu "neatkarībai no okupantiem" Neatkarības 30. jubilejā atnāk nolikt divus pušķīšus daži par pašreklāmu norūpējušies politiķi.
Kurš tad te īsti ir "okupants"?