RĪGA, 10. maijs — Sputnik, Aleksandrs Ržavins. 1915. gada vasarā sākās Krievu imperatora armijas latviešu strēlnieku bataljonu veidošana. Astoņpadsmit gadus vecais rīdzinieks, elektrotehniķis Kārlis Ozols (1897.-1944.) brīvprātīgi stājās cara dienestā un tika ieskaitīts 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā. Piedalījies Ķemeru kaujās. Pēc tam tika pārcelts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona ložmetēju komandu. 1916. gada augustā par kaujām pie Ķekavas tika apbalvots ar 4. pakāpes Georga krustu ar numuru 526995.
Pēc Oktobra revolūcijas lielākā daļa latviešu strēlnieku atbalstīja boļševikus. Starp viņiem bija arī Kārlis Ozols, kurš 1918. gada maijā iestājās komunistiskajā partijā. No sākuma dienēja 2. latviešu strēlnieku pulkā, tad 15. Inzas strēlnieku divīzijā. Cīnījās pret "baltajiem" - Kolčaka un Deņikina karaspēku. 1919. gadā viņu nosūtīja studēt Ģenerālštāba akadēmijā. Pēc tam viņš komandēja pulku cīņā pret poļiem. Demobilizējies 1922. gadā. Ieņēma saimnieciskos amatus Ārlietu Tautas komisariātā (bijis komandējumā pat Afganistānā), pēc tam bija vairāku rūpnīcu direktors Maskavā un Brjanskā.
Neilgi pirms atstāt dienestu Kārlis Ozols iepazinās ar Mariju Nasonovu (1902.-1981.), ar kuru apprecējās. Nākamajā gadā ģimenē Maskavā piedzima pirmdzimtais, kuru nosauca par Juriju.
"Prasīgs pret sevi un padotajiem"
Kārlis Ozols neizbēga no represijām. 1937. gadā viņu izslēdza no partijas, taču viņš netika notiesāts un atgriezās Maskavā, kur strādāja par vienkāršu inženieri-elektriķi. 1941. gada pavasarī šķita, ka dzīve sākusi nokārtoties. Vecāko Ozolu atjaunoja partijā. Jaunākais, kurš jau agrāk labi mācījās, tagad kļuva par izcilnieku – absolvēja skolu ar zelta medaļu – viņam bija skaidrs mērķis – kļūt par inženieri-enerģētiķi.
Tomēr visu mainīja karš. 1941. gada jūlijā Kārli Ozolu atkal iesauca armijā. Tā paša gada oktobrī viņš piedalījās kaujās Maskavas virzienā, bet no decembra tika iecelts par 14. rezerves strēlnieku brigādes 1. rezerves strēlnieku pulka komandieri, kas gatavoja karavīrus frontei.
Līdz 1942. gada 16. oktobrim pulkā tika sagatavoti 36973 jauniesauktie. Dažu marša rotu cīnītāji bija tik labi sagatavoti, ka viņus uzreiz ieskaitīja gvardes vienībās.
"Disciplinēts, enerģisks, prasīgs pret sevi un padotajiem," raksturoja Ozolu pavēlniecība, par nopelniem viņš tika apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni.
Jaunais izlūks
Kara sākumā Jurijs pieteicās kara komisariātā. Taču viņam vēl nebija apritējuši 18 gadi, tāpēc komjaunietim atteica – nācās pagaidīt vēl dažus mēnešus. Uz fronti viņu nenosūtīja, kaut arī viņš bija "Vorošilova strēlnieks". Armijai bija svarīga cita viņa prasme: jaunais Ozols lieliski runāja vāciski. Sākumā viņš piedalījās gūstekņu pratināšanā, pilnveidojot gan valodas, gan vācu sadzīves zināšanas. Vēlāk 2. pakāpes tehniķis-intendants kļuva par GIP izlūku-diversantu – 9903.militārās vienības cīnītāju.
Ar "9903. m/v" apzīmēja slepenus darbiniekus (tai skaitā VĻKJS CK kursantus) Rietumu frontes Izlūku štāba 3. (diversiju darbību) nodaļā. Pēc tam 1942. gada decembrī 9903. m/v pilnā sastāvā tika nodota Sarkanās armijas Ģenerālštāba izlūkošanas pārvaldes pakļautībā, un no nākamā gada februāra to apzīmēja "83462. m/v". Slavenākās šīs izlūku vienības dalībnieces bija Zoja Kosmodemjanska (1923.-1941.) un Vera Vološina (1919.-1941.), kas gāja bojā pie Maskavas. Tajā bija arī daudz latviešu: Ņina Calīte, Zinaīda Namatēva, Milda Timme, Konstantīns Plūme, Viktors Šulcs. Jāpiemin arī vienības komandieris – leģendārais izlūks-diversants Artūrs Sproģis (1904.-1980.), kurš Spānijā gāja izlūkos kopā ar rakstnieku Ernestu Hemingveju.
Pēc vācu karaspēka sakāves pie Maskavas 9903. militārā vienība sāka gatavot grupas darbībai pretinieka dziļajā aizmugurē: Baltkrievijā, Brjanskas apgabalā, Latvijā, Polijā, Austrumprūsijā. Šim nolūkam tika izraudzīti desmitiem kursantu, viņi apguva visas izlūka iemaņās. Tomēr Sproģis ne tikai gatavoja izlūkošanas un diversijas grupas, bet arī, tāpat kā Spānijā, reizēm pats kopā ar viņiem šķērsoja frontes līniju, lai īstenotu atbildīgākās un riskantākās operācijas. 1942. gada 1. septembrī 37 izlūki-diversanti, ieskaitot Sproģi un Ozolu, tika nosūtīti uz Baltkrieviju.
Jau 8. septembrī Ozols piedalījās pirmajā diversijā uz dzelzceļa netālu no Krupkas stacijas, bet trīs dienas vēlāk – uzbrukumā vācu garnizonam Vidricā. 21. septembrī, kārtējās diversijas laikā uz dzelzceļa, glābjot komandieri, Ozols tika ievainots, bet atteicās evakuēties uz "Lielo zemi" un palika vienībā. Viņam būtu jādodas uz aizmuguri ar to pati lidmašīnu, ar kuru tika izvests smagi ievainotais Sproģis – dažus mēnešus viņš pavadīja kara hospitālī Maskavā, kur viņam veica daudz sarežģītu operāciju. Pēc tam 1943. gada janvārī Sproģis tika iecelts par Latvijas partizānu kustības vadītāju.
Jāpiebilst, ka partizānu komandieris deva pavēli: pirms nebūs atjaunota veselīa, Ozols varēja piedalīties tikai saimnieciskajās operācijās: nelielas partizānu grupas, 3-4 cilvēki, nodarbojās ar provīzijas vākšanu ziemai un vienlaikus vāca no vietējiem iedzīvotājiem informāciju par pretinieku.
Dzimšanas diena kļuva par nāves dienu
1942. gada rudenī Jurijs Ozols, Sergejs Ozerovs un Vasilijs Čufistovs ar diviem pajūgiem devās uz Prudokas ciematu. Ozolam šajā dienā bija īpaši labs garastāvoklis, bet par tā iemeslu viņš nevienam nestāstīja. Čufistovs un Ozerovs krāva produktus pajūgos, bet Ozols istabā sarunājās ar ciema vecāko, kurš stāstīja, ko vietējie zināja par vāciešiem un policajiem.
Pēkšņi ciematā no vairākām pusēm ar automašīnām iebrauca vācieši. Bija tikai viena iespēja – ātri šķērsot upi un purvu, lai pazustu mežā. Biedri pieklauvēja pie loga, lai dotu signālu Ozolam, un aizskrēja. Ozols izskrēja no mājas un saprata, ka jau ir par vēlu. Tad viņš atklāja uguni no automāta, piesedzot savus biedrus un izsaucot uguni uz sevi. Viņš šāva, līdz zaudēja samaņu no ievainojumiem: lodes trāpīja kājās un vēderā.
Noasiņojošo izlūku ievilka mājā. Kad Ozols atguvās, viņš pateica dažus vārdus vāciski. Virsnieks paliecās uz priekšu, bet saņēma tikai spļāvienu sejā. Vācieši izgrieza rokas un pēdas, izsita kreiso aci jaunajam izlūkam, taču neko nepanāca. Pēc tam pusdzīvo Ozolu fašisti iemeta mašīnā un aizveda uz Čerņevkas ciematu, kur atradās štābs un sanitārā nodaļa. Viņu atdeva ārstiem, cerot dabūt no gūstekņa kaut kādu informāciju. Mediķi nesekmīgi centās dabūt Ozolu pie samaņas, un vakarā viņš nomira.
Tā, Sarkanās armijas Ģenerālštāba GIP vadītāja pakļautībā esošā 2. pakāpes tehniķa-intendanta Jurija Ozola dzimšanas diena – 13. oktobris – kļuva par viņa nāves dienu. Šajā dienā viņam apritēja 19 gadi.
Vāciešiem kalpojošie policaji gribēja izmest mirušo samazgu bedrē, bet vietējā iedzīvotāja Jadviga Naumenko pierunāja viņus tā nedarīt. Kopā ar vīru Fjodoru un veco ganu Ivanoviču viņi smilšu piekalnē apglabāja sakropļoto izlūku, kura vārds viņiem pat nebija zināms.
Tēvam ilgi nekas nebija zināms par dēla likteni. Tikai 1943. gada nogalē majors Ozols saņēma telegrammu no PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja Mihaila Kaļiņina: "Cienījamais Karl Ivanovič! Saskaņā ar militārās pavēlniecības ziņojumu, Jūsu dēls, 2. pakāpes tehniķis-intendants Ozols Jurijs Karlovičs cīņā par padomju dzimteni gājis bojā varoņa nāvē. Par varoņdarbiem cīņā ar vācu iebrucējiem Jūsu dēls Ozols Jurijs Karlovičs apbalvots ar Pirmās pakāpes Tēvijas kara ordeni. Saskaņā ar Tēvijas kara ordeņa statūta 10. pantu Pirmās pakāpes Tēvijas kara ordenis un ordeņa grāmatiņa tiek nodoti Jums glabāšanai, kā piemiņa par dēlu, kura varoņdarbu nekad neaizmirsīs mūsu tauta."
Šo vēstuli Karls Ozols glabāja pie sevis līdz nāvei un neko nestāstīja sievai, lai viņa nezaudētu cerību. Viņš nezināja, ka 1942. gada beigās sieva saņēmusi ziņu par dēla nāvi un nestāstīja to vīram, lai nesagādātu viņam sāpes, kamēr notiek karš.
Tāds pats ordenis, tāpat pēc nāves
1944. gada vasarā Sarkanā armija strauji tuvojās Latvijai. Gorohovecas nometnēs (militārajās, ne gulagos) tika formēta 308. latviešu strēlnieku divīzija. Majoram Karlam Ozolam uzticēja šīs divīzijas 323. strēlnieku pulka veidošanu. Pulku sāka formēt 11. jūnijā trīs kilometrus uz austrumiem no Zolino ciemata. 8. jūlijā pulkam tika pasniegts Kaujas sarkanais karogs, bet 13. jūlijā tā 1847 cīnītāji trijos ešelonos devās uz rietumiem. No Neveļas pilsētas 20. jūlijā latviešu strēlnieki sāka forsētu gājienu un četras dienas vēlāk ieradās Latvijas PSR teritorijā.
1944.gada 1.augustā Sarkanās armijas latviešu vienības pārrāva vācu aizsardzības līniju uz ziemeļrietumiem no Preiļiem. Avangardā – 43.divīzijas gvardi. 323.pulks vispirms atradās otrajā ešelonā. Kaujās tas iesaistījās 3.augustā.
Karls Ozols pats vadīja pulka uzbrukumu. Pateicoties viņa iniciatīvai un drosmei, pretinieks tika atsviests aiz Atašas upes. Taču upes krastā pulka komandieris Ozols tika ievainots. Ievainojums bija nāvīgs.
Par prasmīgo vadību kaujā, bezbailību un drosmi Ozolu apbalvoja ar I šķiras Tēvijas kara ordeni – tādu pašu, kāds piešķirts viņa dēlam. Arī – pēc nāves.
Majoru apglabāja mežā starp Veceļu un Brislas viensētām. Tomēr, ja gribat pagodināt varoni un nolikt ziedus uz viņa kapa, jādodas uz citu vietu. Daži Latvijas "antifašisti" nevēlas apmeklēt Brāļu kapus Rīgā. Tur, sak, apglabāti esesietis Veiss un latviešu leģiona ģenerālinspektors Bangerskis. Taču tur ir arī daudzi sarkanarmieši. Piemēram, pie Mātes Latvijas skulptūras ir piemiņas plāksne Padomju Savienības varonim gvardes vecākajam leitnantam Sidoram Sribnojam (1916.-1944.). Savukārt uz paša malējā kapakmeņa labajā pusē lasām: "Kārlis Ozols, majors, *10. aug. 1897 +3. aug. 1944". Pēc kara Kārļa Ozola mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Brāļu kapos Rīgā. Augustā dzimis, augustā kļuvis par karavīru, augustā miris... Starp citu, pavisam netālu, Raiņa kapos apbedīts viņa dēla komandieris pulkvedis Artūrs Sproģis.
Nav aizmirsta arī Jurija Ozola apbedījuma vieta. Kad partizāni apkopoja ziņas par notikušo, Naumenko visu viņiem pastāstīja un parādīja kapavietu. Partizānu komandieris visu rūpīgi pierakstīja un uzzīmēja apvidus plānu. 1945. gada pavasarī kaps tika atrakts, ekshumācija apstiprināja stāstu par ievainojumiem un spīdzināšanu, kuru rezultātā miris Jurijs Ozols. Izlūka mirstīgās atliekas pārapbedītas Maskavā Novodevičjes kapsētā – viņa atdusas vieta atrodas netālu no Zojas Kosmodemjanskas kapa.
Maskavas 465.vidusskolā, kur viņš mācījās, Jurija Ozola vārdā tika nosaukta pionieru vienība. Bet Latvijā, Siguldā, par godu komjaunietim-izlūkam nosaukta ielu. Tā vēl joprojām nes viņa vārdu. Kāpēc Siguldā? No Vidzemes Šveices nāk Ozolu dzimta, vietējos kapos apbedīts izlūka vectēvs un pulka komandiera tēvs Jānis Ozols.