2018. gada 31. martā vienā no lielākajām viesnīcas "Latvija" zālē notika Vislatvijas vecāku sapulce. Desmitiem klātesošo vairākas stundas apspriedās, cik kaitīga krievu skolēniem ir izglītības pāreja pie latviešu valodas un ko darīt, lai apturētu procesu, raksta Aleksandrs Giļmans materiālā, ko publicēja Bb.lv.
Dažas nedēļas vēlāk noskaidrojās, ka valdība kritiku ievērojusi. Tikai ne tā, kā cerēja sapulces dalībnieki. Vienu pēc otra viņus izsauca specdienests – Drošības policija – un nopratināja.
Vēl vairāk, par Vislatvijas vecāku sapulces faktu tika ierosināta krimināllieta. Pasākuma dalībniekiem izvirzīja virkni apsūdzību jebkurai gaumei: no banālās starpetniskā naida kurināšanas līdz masu nekārtību organizācijai un palīdzība ārvalstij pret Latviju vērstā darbībā.
Lieldienu amnestija
Vismaz astoņi cilvēki saņēma aizdomās turamā vai personas, pret kuru ierosināts kriminālprocess, statusu: Latvijas Krievu savienības līdzpriekšsēdētāja Tatjana Ždanoka, LKS valdes locekļi Aleksandrs Gapoņenko, Iļja Kozirevs, Viktors Guščins un Jevgēņija Krjukova, žurnālisti Alla Berezovska un Vladimirs Lindermans, kā arī māmiņa Diāna Raizere-Rubcova.
Dažus DP uzaicināja citā manierē. Vladimiru Lindermanu sabiedriskā transporta pieturā sagrāba cilvēki maskās, nogāza uz asfalta, aizvilka uz mājām, kur notika kratīšana, pēc tam nogādāja izolatorā un mēģināja arestēt.
Tiesa vispirms prasībai piekrita, tomēr apelācijas instance arestu atcēla. Taču nevar atcelt to, ka cilvēks divas nedēļas sēdēja cietumā.
Iļju Kozirevu vispirms izsauca uz nopratināšanu. Tomēr, kad viņš bija ceļā uz DP, viņu nez kāpēc sagrāba uz ielas. Tas notika jau augustā – nepilnus piecus mēnešus pēc sēdes. Arī viņu nogādāja izolatorā, tomēr vēlāk atbrīvoja pat bez drošības līdzekļa.
Aleksandram Gapoņenko "paveicās" – tobrīd viņš jau sēdēja cietumā sakarā ar citu absurdu lietu.
Divi gadi pavadīti kriminālvajāšanas Damokla zobena ēnā. Un tagad, tūlīt pēc katoļu Lieldienām visi aizdomās turamie saņēma VDD, Drošības policijas mantinieka, vēstules par to, ka kriminālprocess pārtraukts, ņemot vērā nozieguma sastāva trūkumu.
Ekspertu anonīmā vēstule
Vēstules tonis ir ļoti agresīvs. Izrādās, ka nereģistrētās organizācijas "Krievu skolu aizsardzības štābs" savā pretestībā izglītības reformai daudz lielākā mērā nekā savas demokrātiskās tiesības, sekmē Krievijas intereses. Tā kā atsevišķi aktīvisti aicinājuši krievvalodīgo sabiedrības daļu sākt plašas protesta akcijas, tas varot kaitēt Latvijas drošībai.
Kas tā uzskata? Kaut kāda vārdā nenosaukta "kompetenta iestāde", kurā VDD vērsies ar pieprasījumu. Tiesa, pēc tam viņi secinājuši, ka patlaban štāba darbība nav novedusi pie plaša un nelabojama kaitējuma Latvijas drošībai un neatkarībai.
Gribas zināt: kāds tam sakars ar konkrētu cilvēku? Galu galā, kriminālā atbildība ir personiska. Lai cik "bīstams" būtu štābs, to notiesāt neizdosies, tiesāt var tikai konkrētus noziedzniekus.
Minētā pasāža ir visās vēstulēs, ar ko esmu iepazinies. Katram aizdomās turamajam konkrēti tika teikts, ka veikta viņa runas lingvistiskā ekspertīze, tās rezultātā nelikumīgas darbības nav konstatētas.
Tātad divus gadus nevainīgi cilvēki mocījušies velti. Tomēr neviens pat nedomā viņiem atvainoties vai paskaidrot, kāpēc visa tā meņģele bija tā jāstiepj garumā.
Pētot lietas, noskaidrojas, ka lielāko daļu laika nekādas izmeklēšanas darbības nav veiktas. Kāpēc vajag tā ņirgāties par cilvēkiem?
Milzīgs izmeklēšanas noslēpums
Nav viegli arī iepazīties ar lietām. 2012. gadā tas pats izmeklētājs Buls izmeklēja manu lietu. Tāpat vairāk nekā gads pagāja bezdarbībā, arī atnāca vēstule par lietas izbeigšanu. Taču es vismaz guvu žurnālistisku gandarījumu – pastāstīju, kādas riebeklības par mani rakstīja eksperti, par ko prokurors lamāja izmeklētājus un lika viņiem tā uzdot jautājumus, lai es nevarētu izgrozīties.
Tagad Iļja Kozirevs, izlasījis lietas materiālus, bija spiests parakstīt dokumentu par neizpaušanu.
Var saprast, ja aizliedz izpaust lietas materiālus izmeklēšanas gaitā – likuma interesēs jāievēro izmeklēšanas noslēpums. Bet kāpēc tad tagad, kad ir skaidrs, – notikusi kļūda?
Izrādās, 2018. gada rudenī Krimināllikumā parādījies jauns pants – par aizliegumu izplatīt ar krimināllietu saistītu informāciju. Kā jau pie mums ierasts, aizejošais parlaments to pieņēma jau pēc jaunās Saeimas ievēlēšanas, un par to nobalsoja vienbalsīgi. Iepriekš likums 304. pantā aizliedza tikai izpaust pirmstiesas izmeklēšanas informāciju.
Iznāk kā: iecerot krimināllietu pret nepārprotami nevainīgiem cilvēkiem, VDD jau paturēja prātā, ka to nāksies neizbēgami slēgt. Lai nenāktu gaismā "civilo" palīgu vārdi, tas izdomāja pantu par izpaušanas aizliegumu.
Skaidrs, ka likumu iniciēja deputāts Andrejs Judins. Bet par ko domāja tie, kas vienbalsīgi nobalsoja "par"? Viņiem pat prātā neienāca, ka arī viņi var kļūt par nevainīgiem krimināllietas figurantiem un neizpaušana ierobežos viņu tiesības.
Tā ir svarīgākā problēma. Specdienesti visā pasaulē periodiski tiek pieķerti likumpārkāpumos. Mani nepārsteidz tas, ka izmeklētājs Buls, kurš pirms astoņiem gadiem ķepināja lietu pret mani, vēl joprojām tāpat rīkojas ar maniem biedriem. Tādu profesiju cilvēks ir izvēlējies...
Nelaime tā, ka tamlīdzīgas lietas nerada dusmas sabiedrībā. Valda uzskats, ka tādus "sliktos" ļaudis, visādus radikāļus vajag spiest pie sienas, saprotot, ka viņu darbībās nav nozieguma sastāva. Vēl vairāk, aizstāvēt viņus nevajag, jo tas noteikti radīs aizdomas, ka tu atbalsti radikāli.
Lai kā es lūgtu Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja vietnieku Borisu Cilēviču ietekmēt VDD darbiniekus, saruna vienmēr tiek pārbīdīta citā gultnē.
Kompensācija
Protams, netaisnīgi apsūdzētam cilvēkam ir tiesības prasīt kompensāciju. Lindermans un Kozirevs pēc izolatora noteikti saņems kompensāciju. Tomēr procedūra būs ilga, un šajā laikā čaklie cerberi iecerēs vēl kaudzi jaunu lietu.
Pieredze rāda, ka prokuratūra nekad nesamierinās – viņi iesniedz apelāciju, pēc tam kasāciju... Paies gadi četri, pirms izdosies saņemt kompensāciju.
Tātad daudz svarīgāka ir sabiedrības reakcija, neiecietības radīšana tajā par nevainīgu cilvēku vajāšanu, attieksme pret vārda brīvību kā lielāko vērtību.
Interesanti ir arī tas, ka mediji, kas operatīvi un detalizēti ziņoja par aizturēšanu un krimināllietas ierosināšanu, par tās pārtraukšanu runā caur zobiem. Es pats vairākas dienas apzvanīju redaktorus ar lūgumu ziņot par notikumu. Neviens neatteica, tomēr īsā piezīme ātri atkāpās otrā plānā citu ziņu lavīnā.
Vai tad bieži izjūk lietas ar tik lielu figurantu skaitu? Vai tas nav iemesls iztaujāt viņus par iespaidiem, par tālākajiem soļiem, par to, vai viņi nenožēlo runu, kas sagādāja tādas nepatikšanas?
Ja mēs negribam nokļūt specdienestu redzeslokā, ir jāizstrādā sevī neiecietība pret viņu darbībām. Citādi apetīte izaugs, un neviens nebūs drošībā. Ir jāpārvar 1937. gada filozofija par to, ka mūsu lieliskajā valstī nevienu nevar vajāt bez pamata.