Igaunijas Aizsardzības spēku komandieris, ģenerālmajors Martins Herems tautā izpelnījies slavu ne ar karavīra varoņdarbime, bet gan verbāliem izlēcieniem, kuri normālam cilvēkam liek šausmināties un kaunēties. Pirmo reizi viņš šokēja klausītājus 24. februārī Igaunijas Republikas 102.gadadienai veltītajā parādē teiktajā runā, atzīmēja radio Sputnik autors Nikolajs Nikolajevs.
Bez citātiem neiztiksim: "Apmēram pirms simt gadiem Atbrīvošanas karā kopā ar citiem par valsti cīnījās kaprālis Pauls Hermans. Savos memuāros viņš atcerējās: "Nebija nekā daudz ēdama, nebija arī no kā ēst. Reiz mēs ar otru karavīru dabūjām uz abiem bļodu putras. Apsēdāmies paēst uz platformas stūra, un viņš iespļāva bļodā, lai viss ēdamais tiktu viņam. Es paskatījos viņam acīs, arī iespļāvu putrā... un mēs abi to apēdām. Pēc tam sēdāmies vilcienā un sadevām ienaidniekiem pa ādu." Tāds, lūk, divu "varoņu" portrets.
Tagad, pavisam nesen brašais zaldāts sniedza plašu interviju kādai igauņu avīzei, kurā viņam radās iespēja izteikt viedokli par virkni jautājumu. No episkā materiāla ievada kļūst skaidrs, ka kaujiniecisko ģenerāļa raksturu kalusi padomju skola.
Skolotāji-komunisti lika Heremam apgriezt matus, taču viņš parādīja raksturu un nepadevās ideoloģiskajam spiedienam. Skaidrs – tas ir Hērakla cienīgs varoņdarbs! Kā īpašas brīvdomības zīmi Martins izaudzēja 42 centimetrus garu bizi un nožēlo vien to, ka tagad neko tādu nevar atļauties. Nu, toties, kad aiziešu pensijā, - lasītājiem stāsta ģenerālmajors, - atkal sākšu ataudzēt matus...
Patiešām, bižu pīšana ir tik augsta virsnieka cienīga nodarbe. Mēs, protams, piekrītam – brīvais laiks ir katra paša ziņā, daudz interesantāk ir paskatīties, ar ko brašulis gatavojas karot, ja tāds pārbaudījums nāks viņa dzīvē.
Te nu viss ir skaidrs gan žurnālistam, gan Igaunijas Aizsardzības spēku komandierim – ienaidnieks atrodas viņpus austrumu robežas un vārds tam – Krievija. Ar ienaidnieku ceremonēties nevajag, diplomātiskām laipnībām nav vietas, var likt lietā arī pagalma leksiku. Man šķiet, ka brīdī, kad izskanēja Krievijas vārds, ģenerālis pielēca kājās, izstiepās taisns un norēcās: "Krievija dara draņķības. Tā ar stulbu ģīmi melo un ignorē visu, ko pati sastrādā." Un tālāk tādā pašā garā... to nav vērts citēt.
Divu radniecīgo dvēseļu saruna noslēdzās ar domām par patriotiem un nodevējiem. Te pār viņiem nāca sirdsmiers, un abi devās katrs savās darīšanās. Žurnāliste devās uz redakciju taisīt gatavu nevīstošu šedevru par īsteno patriotu, nacionālā gara nesēju Martinu Heremu, bet ģenerālis – sapņot par brīdi, kad aizies pensijā un atkal ataudzēs bizi.
Bet kā tad Krievija? Tā dzīvo mierīgi un, iespējams, tai nav pat ne jausmas par to, ka dzīvo pasaulē tāds ģeniāls igauņu stratēģis – Igaunijas Aizsardzības spēku komandieris. No savas puses es gan ieteiktu ģenerālim iepazīties ar lielā krievu fabulu meistara Krilova daiļrladi un palasīt viņa "Ziloni un Mopsi". Īsi, tēlaini un šajā gadījumā arī absolūti precīzi.