RĪGA, 20. aprīlis – Sputnik. Latvijas neatkarības pirmajos gados iznīcināja rūpniecību, kas tika izveidota padomju laikos, šodien atsevišķi politiski grupējumi iznīcina tranzītu – jo tur ir krievi, Lembergs un "nepareizā" politiskā pozīcija. Trīsdesmit gadus Latvija kāpelē pa grābekļiem un neko nemācās no tā, raksta Bens Latkovskis Neatkarīgajā Rīta Avīzē.
SVF samazināja IKP prognozi Latvijai 2020. gadā, paziņojot, ka valsti gaida nopietnākā ekonomiskā lejupslīde Baltijā – 8,6%. Lai gan SVF to nenorāda, varam arī paši viegli saprast, uz kādu nozaru rēķina būs šāds kritums, raksta Latkovskis. Latvijā ir vislielākā aviopārvadājumu daļa transporta struktūrā (un kritums šajā nozarē būs ļoti spēcīgs), un mums ir nopietnas problēmas ar tranzītu.
Un ja aviācijas nozares problēmas ir saistītas tikai un vienīgi ar koronavīrusa pandēmiju, tad kravu tranzīta kritumu uz Latvijas dzelzceļiem un ostās ir izraisījuši absolūti citi iemesli. Lieta ir apzinātā tranzīta biznesa sagraušanā, kur galveno lomu spēlēja Jaunās konservatīvās partijas nodiktētās un ieviestās ASV sankcijas, izmaiņas ostu pārvaldes modelī un Rīgas domes atlaišana, pārliecināts publicists.
Latvijas tranzīta gadījumā veselais saprāts un ekonomiskais labums tika upurēti pie varas nonākušo cilvēku emocionālā prieka labad, kuriem viss, kas saistīts ar kravu pārvadājumiem, ostām, dzelzceļu, ir slikts, jo tur ir krievi, Lembergs un "nepareizā" politiskā pozīcija.
"Nav jau tā, ka satiksmes ministrs Tālis Linkaits caurām dienām par to vien domā, kā likvidēt Latvijā dzelzceļu, ostas un tranzītu. Nē, viņam un aiz viņa stāvošajiem spēkiem (gan politiskajiem, gan ekonomiskajiem) vienkārši šis austrumu - rietumu virziens nepatīk. Tas viņiem nav sirdij tuvs. Tāpēc Latvijas dzelzceļa vadošajās struktūrās tiek iecelti cilvēki, kuri ar vieglu roku atsakās no ES 380 miljoniem eiro dzelzceļa elektrifikācijai, tādējādi uz visiem laikiem tranzīta nozari atdodot lietuviešiem un Klaipēdas ostai," raksta Latkovskis.
Latvijas politiskajām elitēm nav nekā jauna valsts ekonomikas iznīcināšanā ideoloģisku motīvu dēļ – "viss pirmo neatkarības gadu patoss bija vērsts uz to, ka rūpniecība ir kaut kas latvju tautai svešs. Tāpēc nīcināms ārā, jo sevī iemieso padomju okupāciju un krievu invāziju", raksta publicists.
Un, lai gan lielu daļu rūpniecības jaunajos apstākļos bija patiešām grūti glābt, runa ir par attieksmi, atzīmē, Latkovskis.
Analoģiska situācija ir lauksaimniecībā.
"Vecās lauksaimniecības struktūras tika uzskatītas par ideoloģiski kaitīgam un tāpēc iznīcināmas. Vēl 2000. gadu pirmajā pusē plašas Latvijas lauku teritorijas klāja «ziemeļu kokvilnas» ušņu audzes. Neviens nenoliedz, ka kolhozu sistēma bija sevi izsmēlusi, bet pārejas posmu taču varēja veikt ar mazākiem zaudējumiem. Cik dzīvju, cik salauztu likteņu šis ideoloģiskos apsvērumos balstītais ārdīšanas neprāts prasīja?" vaicā publicists un secina: "mēs jau trīsdesmit gadus kāpelējam pa grābekļiem."