Francijas prezidents pagarināja līdz 11.maijam nacionālo pašizolācijas un karantīnas režīmu – vēl četras nedēļas klāt mēnesim, kas jau palicis aiz muguras.
Elizejas pils lēmums bija sagaidāms, nebija tikai skaidrs, par kādu termiņu – mēnesi vai pusotru – būs runa un vai gaidāmi jauni ierobežojumi vai, gluži otrādi, režīma mīkstināšana, portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.
Emanuela Makrona un citu Eiropas amatpersonu nesenie paziņojumi neapšaubāmi liecina, ka pilsoņus pakāpeniski mudina aptvert notiekošās sistemātiskās izmaiņas un grozīt pašiem savu dzīvi atbilstoši reālijām.
Aizvadītajā sestdienā Francijas prezidents informēja, ka Šengenas zonas robežas, iespējams, paliks slēgtas pat līdz septembrim. Pagaidām neobligātie braucieni pa ES aizliegti līdz 15.maijam, taču, spriežot pēc visa, termiņš tiks pagarināts. Makronam piebalsoja arī Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Laiena – viņa brīdināja, ka pilsoņi var nekalt nekādus ceļojumu plānus pa Eiropu vasaras atvaļinājumos.
Tiesa, nākamais ES amatpersonas izteikums izskanēja vēl nomācošāk: stingras pašizolācijas režīms senioriem varētu tikt pagarināts līdz gada beigām (tas ir, uz astoņiem ar pusi mēnešiem!). Tas saistīts ar Covid-19 vakcīnu – ir cerība, ka tobrīd jau tā parādīsies.
Fon der Laiena mazliet krāpjas.
Patiešām, vairākās valstīs patlaban rit aktīvs darbs pie vakcīnas. Krievijas speciālisti plāno sākt izmēģinajumus ar cilvēkiem vasaras sākumā. Ķīnā klīniskie izmēģinājumi rit pilnā sparā, un tos patiešām plānots pabeigt līdz gada beigām. Savukārt briti, kuri vēl nav sākuši testus ar cilvēkiem, sola rezultātu jau septembrī, tomēr viņu optimisms, atklāti sakot, ir apšaubāms.
Tamlīdzīgu preparātu izstrādes protokoli ir ļoti stingri, vajadzīgi vairākus mēnešus ilgi testi – vispirms ar dzīvniekiem, pēc tam – ar cilvēkiem. Eksperti uzskata, ka reāls termiņš ir gads. Tātad britu zinātnieki pārspīlē savas perspektīvas vai arī plāno pārkāpt noteikumus, kuru mērķis ir garantēt farmaceitiskās produkcijas drošību cilvēkiem.
Lai nu būtu, kā būdams, Eiropas vadībai būs iegansts pagarināt pašizolācijas režīmu senioriem, jo pat pēc vakcīnas izstrādes tai vēl būs jāpārcieš milzumgara birokrātiska saskaņošana Eiropā. Turklāt Makrons piezīmēja, ka infekcijas izplatības atšķirības pasaulē rada jaunu uzliesmojumu risku. Ja tā, zināmus ierobežojumus var saglabāt vēl pāris gadus, ieviest citus, atcelt un atkal ieviest – saskaņā ar situāciju.
Grūti iedomāties, cik nomācoši tik ilga uzturēšanās četrās sienās ietekmēs sirmgalvju garīgo, morālo un, protams, fizisko stāvokli. Turklāt neziņā esošo cilvēku un uzņēmumu panika ir garantēta.
Rodas iespaids, ka varasvīru biedējošo atklāsmju galvenais mērķis ir nevis vēlme informēt par neizbēgamiem pasākumiem (ir cerība, ka patiesībā viss būs labāk), bet gan pakāpeniski likt manīt kardinālu pasaules izmaiņu reālijas. Tajā Eiropai nāksies dzīvot tālāk – pēc pandēmijas beigām.
Cilvēki tomēr lielākoties uzskata notikumus par salīdzinoši īsu force majeure, kam galu galā būs skaidri un gaiši pielikts punkts, bet pēc tam, teiksim, pēc dažām nedēļām viss atgriezīsies vecajā gultnē. Bizness (it īpaši mazais un vidējais), protams, uztraucas un nervozē, taču cer uz valsts atbalstu un lēš, kā kompensēt zaudējumus, kad viss beigsies.
Tagad taču kļūst aizvien skaidrāks: nekas nebeigsies. Jā, ierobežojumi un aizliegumi pakāpeniski zudīs, iespējams, pēc Austrijas parauga, kas tagad soli pa solim mīkstina epidemioloģisko režīmu. Šodien tur veras vaļā mazie veikali (kuru platība nepārsniedz 400 kvadrātmetrus), protams, ar stingriem drošības pasākumiem.
Taču veselas nozares (tūrisms, aviopārvadājumi, izklaide un masu pasākumi – saraksts ir ļoti garš) joprojām paliek pilnīga vai daļēja aizlieguma režīmā uz nenoteiktu laiku. Tas nozīmē, ka uzņēmumi bankrotēs un uz ielas nonāks milzīgi bezdarbnieku pūļi, jo nekāds valsts atbalsts nepalīdzēs biznesam izdzīvot vairākus mēnešus ilgā bezdarbībā, bet saprotamām perspektīvām.
Britu mediji ziņoja, ka futbola kluba "Arsenāls" sportisti negatīvi novērtējuši vadības ierosinājumu uz laiku samazināt viņiem algas pandēmijas dēļ. Šajā solī var saskatīt cilvēku tuvredzību – viņi atsakās paieties pretim un palīdzēt pārvarēt grūtu periodu darba devējam, kas maksā viņiem milzu naudu. Taču saskatāma arī pareiza situācijas izpratne.
Lielais sports ar tā masu pasākumiem un sportistu milzīgajām, nereti pat nepieklājīgi izpūstajām algām, varētu kļūt par vienu no gaidāmo pārmaiņu upuriem. Tātad futbolistiem nav īpašas jēgas ierobežot sevi situācijā, kad visa industrija stāv uz kraha robežas – viņiem šķiet pareizāk izspiest visu iespējamo, bet tālāk – kā paveiksies.
Ir tikai viena problēma: tāda loģika, ko sabiedrība izmanto smagas krīzes laikos, garantē sliktākā un grūtākā scenārija īstenošanos. Gribētos ticēt, ka vismaz lielākā daļa eiropiešu to patur prātā, ja atsevišķi britu futbolisti ir piemirsuši.