Covid-19 pandēmijas sirreālistiskā atmosfēra man atgādina iespaidus, ko guvu jaunībā, būdams 84.kājnieku divīzijā Otrā pasaules kara laikā. Tagad, tāpat kā 1944. gada beigās, ir slēptu briesmu izjūta, kas draud ne atsevišķam cilvēkam, bet visiem, un izsita kareivjus no mūsu rindām bez kādas loģikas un nodarīja milzu kaitējumu visiem. Tomēr pastāv arī liela starpība starp to laiku un tagadējo, stāsta bijušais ASV prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos, valsts sekretārs un Nobela miera prēmijas laureāts, 96 gadus vecais Henrijs Kisindžers savā rakstā Wall Street Journal. To pārpublicēja portāls InoSMI.
Toreiz ASV pretestība bija ļoti liela, pateicoties vienam nacionālajam mērķim. Tagad mēs dzīvojam sašķeltā valstī, un mums vajadzīga tālredzīga un efektīva valdība, lai pārvarētu briesmas – tās sava mēroga un globalitātes ziņā izrādījušās neredzētas. Sabiedriskas solidaritātes labad ir jāsaglabā sabiedrības uzticība. Tas nepieciešams, lai saglabātu labas attiecības starp sabiedrības slāņiem un pie viena – mieru un stabilitāti visā pasaulē.
Nācijas saglabājas un plaukst, pateicoties tam, ka to iestādes (institūti) spēj paredzēt tuvojošos nelaimi, uzvarēt to un pēc tam atjaunot stabilitāti. Kad beigsies Covid-19 pandēmija, daudzu valstu institūtiem tiks pasludināts spriedums: "Jūs esat izgāzušies." Nav svarīgi, cik taisnīgs būs tāds spriedums. Galvenais ir cits: pasaule nekad vairs nebūs tāda, kā pirms koronavīrusa. Tagad strīdi par pagātni ir bezjēdzīgi – tie tikai traucē mums darīt to, kas ir jāpaveic.
Koronavīruss uzbrūk ar neredzētu spēku un zaudējumu mērogu. Tā paplašināšanās aug eksponentē: inficēto skaits ASV dubultojas ik pēc piecām dienām. Tagad, kad rakstu šos vārdus, zāļu no šīs ligas nav un pagaidām nav gaidāmas. Medicīniskās tehnikas piegāde nav pietiekama, lai cīnītos ar augošajiem inficēšanās viļņiem. Intensīvās terapijas palātas nonākušas uz kolapsa sliekšņa. Testēšana vēl joprojām nav atbilstoša savu nelielo apjomu dēļ – tie neatbilst infekcijas mērogam. Bet efektīvu vakcīnu nāksies gaidīt vēl 12-18 mēnešus.
ASV administrācija itin labi tika galā ar darbu, lai izvairītos no tūlītējas katastrofas. Kopumā tās darbs tiks vērtēts saskaņā ar rezultātu: cik ātri izdosies apturēt vīrusa izplatīšanos un pēc tam padzīt to, lai izdotos saglabāt amerikāņu ticību valdības spējām vadīt valsti. Pie tam centieni pārvarēt krīzi, lai cik spēcīgi tie būtu, nedrīkst slēpt no mums neatliekamu mērķi – līdztekus infekcijas apkarošanai strādāt pie "pēcvīrusa" pasaules kārtības.
Līderi cīnās ar krīzi valstiskā līmenī, taču tās graujošās sekas visai cilvēcei nezin robežu. Zaudējums sabiedrības veselībai būs īslaicīgs, toties vīrusa radītais politiskais un ekonomiskais haoss var vilkties paaudzēm ilgi. Neviena valsts, arī ne ASV, nevarēs tikai saviem spēkiem vien pārvarēt krīzi. Pašreizējo problēmu risināšanai jānotiek līdztekus globālajai sadarbības programmai. Ja mums neizdosies paveikt gan vienu, gan otru, nonāksim pie ļaunākā varianta – grautiņa tagadnē un nākotnē.
Mācība, ko sniedza Māršala plāns un Manhetenas projekts, liek ASV strādāt trijos virzienos. Pirmkārt, nepieciešams pastiprināt globālo pretestību infekcijas slimībām. Medicīnas triumfs, kā vakcīnas pret poliomielītu un baku likvidēšana, diagnostika ar mākslīgā intelekta palīdzību ir iemidzinājis mūsu modrību. Mums vajadzīgas jaunas tehnoloģijas infekciju kontrolei, kā arī atbilstošas vakcīnas, ko turklāt pielietot milzīgām iedzīvotāju masām. Pilsētām, štatiem un reģioniem ir jāsagatavojas aizsargāt iedzīvotājus, izmantojot medicīnas iekārtu krājumus, plānojot darbības ārkārtas situācijā un strādājot zinātnes avangardā.
Otrkārt, mums jāpacenšas dziedēt pasaules ekonomikas brūces. Pasaules līderi ir guvuši milzu mācību no 2008. gada finanšu krīzes. Tagadējā krīze ir sarežģītāka: krampjainā ražošanas samazināšanās epidēmijas rezultātā ātruma un mērogu ziņā nezin analogus vēsturē. Un sabiedrības veselības uzturēšanai nepieciešamie pasākumi, tādi, kā cilvēku tiešas saskares aizliegums, skolu un uzņēmumu slēgšana tikai pavairo ekonomisko zaudējumu radītās sāpes. Mūsu programmām ir jāmīkstina ietekme, ko uz cilvēces vieglāk ievainojamajām vietām atstāj augošais haoss.
Treškārt, mums ir jāsaglabā liberālās pasaules kārtības principi. Jā, mūsdienu valdību tālā atmiņā vienmēr saglabājas jebkuras varas pirmtēls: pilsēta aiz sienām, ko sargā vareni vadoņi, dažkārt – despotiski, dažkārt – žēlsirdīgi, tomēr vienmēr gatavi aizsargāt savu tautu no ārējā ienaidnieka. Apgaismības laikmeta domātāji šo koncepciju papildināja, norādot, ka uz likuma pamata celtas valsts mērķis ir apmierināt iedzīvotāju pamatvajadzības: dāvāt drošību, kārtību, ekonomisko uzplaukumu, justīciju. Atsevišķas personas nevar nodrošināt visus šos labumus bez valsts. Un lūk, kas notika pēc pandēmijas sākuma – pēkšņi atdzīvojies un sakustējies anahronisms. Atdzimušas pilsētas aiz sienām. Un tas notika brīdī, kad uzplaukums visvairāk atkarīgs no globālās tirdzniecības un cilvēku brīvas pārvietošanās.
Šajos apstākļos pasaules demokrātijām īpaši svarīgi ir cīnīties ar šo "pilsētas aiz sienas" tēlu, aizsargāt un stiprināt Apgaismības vērtības. Vispārēja izvēle par labu glābjošai varai, nevis leģitīmam haosam, var radīt plaisu senajā "sabiedriskajā darījumā" ("sociālais kontrakts" – Apgaismības laika filozofu termins, ko izmantoja jau Ļevs Tolstojs romānā "Karš un miers" – red.). Mums vajadzīgais kontrakts izrādīsies lauzts gan ASV, gan starptautiskā mērogā. Tomēr tagad nav īstais laiks tūkstoš gadus ilgajam strīdam par izvēli: glābjošā vara vai neefektīva tieksme visu darīt pēc likuma. Šo dilemmu mēs pandēmijas laikā neatrisināsim. Tagad mums vajadzīga vispārēja pašierobežošanās – gan iekšpolitikā, gan starptautiskajā diplomātijā. Ir jānosprauž prioritātes.
Toreiz, Otrā pasaules kara gados, pēc cīņām Eiropā mēs nonācām pie augošas labklājības un cilvēciskās cieņas pasaules. Bet tagad mēs dzīvojam epohālā laikmetā. Tas ir izaicinājums, ko mums metusi vēsture – būvēt nākotni, cīnoties ar krīzi. Izgāšanās var novest pie globāla ugunsgrēka.