RĪGA, 23. marts - Sputnik. Arturs Grava, Waffen SS spēku bijušais karavīrs, kurš pašlaik dzīvo ASV, atzina, ka viņa sadarbība ar nacistiem, lai arī ne brīvprātīga, bijusi kļūda, un aicinājumi slepkavot ebrejus Latvijā – šausmīgs noziegums, vēsta RIA Novosti.
Kaimiņiem 95 gadus vecais Grava labāk pazīstams kā pensionēts ķīmiķis. Tomēr viņa vārds atrodams SS Latviešu leģionāru sarakstā, ko aizvadītajā nedēļā publicēja Krievijas vēsturnieku grupa. Bijušie SS locekļi patlaban dzīvo Eiropā, Kanādā, Dienvidamerikā un Austrālijā. Aptuveni 30 dzīvo Savienotajās Valstīs.
Pēc iespējas ilgāk izvairīties no frontes
Latviešu leģions, nacistiskās kara mašīnas "skrūvīte" pastrādājis kara noziegumus tagadējās Krievijas, Baltkrievijas un Polijas teritorijā. Noziegumi ir dokumentēti. A.Grava pastāstīja, ka leģionā iestājies vēlāk un pret savu gribu. "Mēs bijām visjaunākie kareivji, mums nebija nekādas īstas kara pieredzes," viņš pastāstīja RIA Novosti.
A.Grava dzimis lauku skolotāja ģimenē. Armijā iesaukts 1943.gada februārī, taču, gribēdams pabeigt skolu, devis priekšroku alternatīvajam dienestam vācu darba nodaļās. Līdz 1944.gada augustam nodarbojies ar bumbu bedru izlīdzināšanu aerodromos.
"Man izdevās stiept gumiju un pusotru gadu izvairīties no iesaukuma. Beidzot mani nosūtīja darbos uz treniņu nometni Vācijā... Tiku iesaukts. Mani vienkārši izrāva no vietas, kur strādāju un dzīvoju, un bez liekiem jautājumiem nosūtīja uz treniņu nometni," pastāstīja Grava.
Jauniesaukto nometnē 20 gadus vecais Grava pavadīja vēl sešus mēnešus. "Mācības notika ļoti, ļoti lēnām. Viņiem trūka instruktoru, materiālu, ieroču, visa trūka. Vācieši latviešiem solīja, ka Latvijas karavīri nepiedalīsies karadarbībā līdz mācību un ekipēšanas beigām," viņš atcerējās.
"Mūs nesūtīja cīņas laukā līdz brīdim, kad 1945.gada janvārī vācu fronte nebija gandrīz sakauta... Tad no mums organizēja kaujas nodaļas, nosūtīja uz vienu vietu, sadalīja otrās šķiras nodaļās. Pēc tam atkal nebija nekādu norādījumu. Nosūtīja uz citu vietu. Ko nozīmē frontes dienests, pa īstam uzzināju 1945.gada februārī," stāstīja Grava.
Viņa vienība cīnījās ar kaujās norūdītiem padomju spēkiem, kuri ātri virzījās uz rietumiem. "Jā, ja to varēja saukt par cīņu. Tā bija sava veida spēku atvilkšana, atkāpšanās no frontes. Mazliet pašaudīja, atkāpās, ieņēma jaunas pozīcijas, nostiprinājās tur līdz jaunam uzbrukumam. Tā nebija fiksēta frontes līnija, tā bija atkāpšanās no vienas vietas uz otru," viņš atcerējās.
Neviens nezināja, kā pagriezīsies vēsture
Arturam Gravam karš beidzās 1945.gada martā. Viņš tika ievainots un "pa daļai kājām, pa daļai transportā" nokļuva līdz slimnīcai Rietumvācijā. "Tur mani it kā sagūstīja amerikāņu armija – slimnīcā. Tāds ir mans stāsts," viņš pastāstīja.
Grava atzina, ka latviešu sadarbība ar nacistiem bija kļūda, taču piebilda, ka tolaik daudz kas bijis nesaprotams. "Es cenšos skatīties uz to ar acīm, kādas man bija tolaik. Ja būtu bijis iespējams paredzēt kara iznākumu, protams, tā bija kļūda," viņš teica.
Taču, nezinot, kā pagriezīsies vēsture, cilvēki gaidīja, ka atkārtosies Pirmā pasaules kara scenārijs, kad Krievijas un Vācijas impēriju sabrukums nodrošināja Latvijai valstiskumu, skaidroja Grava.
"Mēs patiešām gaidījām, ka tas pats notiks pēc Otrā pasaules kara. Tā bija mūsu motivācija. Mēs jutām, ka mūsu pienākums ir pretoties Padomju Savienībai, kas sagrāva Latvijas neatkarību, daudzi tika arestēti. Tā bija iespēja, kā mēs to iztēlojāmies, atgūt neatkarību," viņš teica.
Grava pastāstīja, ka "daži attāli radinieki" un viņa klasesbiedri arestēti un deportēti uz Sibīriju padomju laikā pirms kara, bet viņa ģimenei paveicies. "Tieši mana ģimene necieta. Kara sākumā mūs iesēdināja mājas arestā, pāmeklēja māju, nolika sargu pie durvīm. Kad atnāca vācieši, viņš aizbēga. Es runāju par tādām ļoti nenozīmīgām lietām. Nekādu reālu represiju," viņš atzīmēja.
Ebreju jautājums
Taujāts, vai zinājis par tūkstošiem Latvijā dzīvojošo ebreju, kurus nežēlīgi noslepkavoja nacisti un viņu vietējie piekritēji, A.Grava atbildēja: "Gan jā, gan nē." "Es zināju, ka ebrejus nošāva, to es zināju. Es nezināju mērogus. Es nezināju, cik pilnīga bija iznīcināšana... Es teiktu, ka tas bija šausmīgs noziegums," viņš uzsvēra.
Bijušais SS spēku loceklis pastāstīja, kā pārdomājis, vai būtu varējis palīdzēt ebrejiem. "Patiesībā es tādu ceļu neredzu. Tas patiešām nebija iespējams... Ebreji Latvijā dzīvoja ne gluži izolācijā, taču sociālā ziņā viņiem bija sava dzīve, viņi neiekļāvās latviešu sabiedrībā. Viņiem bija savas skolas, viņiem bija savas kultītas iestādes. Viņu dzimtā valoda bija idišs vai krievu. Latviešiem un ebrejiem nebija personīgu sakaru vai pazīšanos," uzskata SS veterāns.
Turklāt A.Grava uzskata, ka dzīve karā ģimenei, kurā bija deviņi cilvēki, jau bija pietiekami smaga.
Pēckara dzīve Savienotajās Valstīs bija daudz labāka. Grava studēja ķīmiju, saņēma doktora grādu, piedalījās pētījumos. Tagad viņš izbauda dzīvi pensijā Ohaio. SS veterāns trīs reizes apciemojis Latviju pēc neatkarības atjaunošanas un uztur sakarus ar dažiem bijušajiem "ieroču biedriem", kuri tagad dzīvo ASV un Kanādā.