Atgriezīsimies pie OPEC+ tikšanās aizvadītajā piektdienā un noskaidrosim, kāds bija sēdes pušu viedoklis nevis pēc tikšanās dalībnieku paziņojumiem, ko varētu turēt aizdomās par vēlmi vainot problēmās kādu citu, bet gan pēc Rietumu mediju paziņojumiem, kas OPEC+ nemīl, bet Krieviju nemīl vēl vairāk. Par situāciju portālam RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
Rietumu mediji atzīst – ne jau Krievija "ievārījusi putru"
Britu aģentūra Reuters stāsta:
"Ceturtdien OPEC ministri paziņoja, ka atbalstījuši naftas ieguves papildu samazināšanu par 1,5 miljoniem barelu dienā līdz 2020. gada beigām līdztekus pašreizējās vienošanās prolongācijai par ieguves samazināšanu par 2,1 miljonu barelu diennaktī. Tas nozīmētu, ka no tirgus kopumā pazustu apmēram 3,6 miljoni barelu diennaktī, jeb 3,6% piegāžu pasaulē. Maskava piektdien ierosinājumu noraidīja un paskaidroja, ka ir gatava tikai pagarināt pašreizējo OPEC+ ierobežojumu par 2,1 miljonu barelu diennaktī, kam vajadzētu beigties marta beigās. Taču atbildei OPEC pat atteicās pagarināt pašreizējo ierobežojumu."
Tātad Krievija neko nav lauzusi un neko nav sagrāvusi. Principā, izveidojās situācija, kurā OPEC partneri nolēma izmantot pret Krieviju pazīstamo stratagēmu, ko sauc "nosaldēšu ausis par spīti vecmāmiņai". Grūti teikt, vai viņi likuši lietā Krievijas kaimiņienes – Ukrainas piemēru, kas jau sešus gadus cenšas to nesekmīgi pielietot, taču būtu nepareizi neļaut viņiem gūt tik vērtīgu pieredzi dzīvē.
Ņemot vērā Reuters datus, situāciju var aprakstīt pavisam vienkāršiem vārdiem: Krievija ieteica saglabāt to, kas ir, un nepakļauties panikai. Taču OPEC valstu pārstāvji (domājams, galveno lomu spēlēja Saūda Arābija) nevis meklēja kompromisu, bet nolēma, ka kompromisa vietā jāturas pie principiem un jāsagrauj pat tas, ko Krievija ieteica saglabāt, bet pēc tam jāiet vēl tālāk – tā, lai visiem būtu pēc iespējas sliktāk. Tātad, izvēloties starp variantu "ieguves tālāka ierobežošana līmenī, kādā viss jau atrunāts" (lai arī ne gluži ideāli no Rijādas viedokļa) un variantu "atcelt visu, sagraut tirgu, panākt, lai visiem būtu sāpīgi un kaitēt pašiem sev" (tas ir, "nosaldēt ausis par spīti Kremlim"), OPEC pašpārliecināti izvēlējās variantu "nosaldēt ausis". Tātad mērogs, kādā kritās naftas cenas, domājams, saistīts ar to, ka neviens tirgū neko tādu negaidīja – sliktākais variants, ko paredzēja arī cenas pirms OPEC+ tikšanās, nozīmēja, ka vienkārši saglabāsies pašreizējie ierobežojumi.
Starp citu, partneri Rietumos pat nešaubās par to, kā vainas dēļ kritušās naftas cenas. Piemēri: ASV telekanāla CNN virsraksts: "Nafta krītas maksimāli kopš 1991. gada: Saūda Arābija sāk cenu karu", Eiropas finansiālās preses flagmaņa Financial Times virsraksts: "Naftas krahs: kāpēc Saūda Arābija sāk globālu naftas cenu karu."
Saūda Arābija absolūti nopietni mēģināja ne tikai sagāzt tirgu, bet arī padarīt to maksimāli sāpīgi visai pasaulei (ne tikai ražotājvalstīm) – valsts ne tikai paziņoja, ka aprīlī pārdos naftu visiem interesentiem ar atlaidi 10 dolāru apmērā par barelu salīdzinājumā ar biržas kotējumiem, bet arī nopludināja paziņojumus par to, ka ir gatava palielināt ieguvi par veseliem 3 miljoniem barelu dienā. Tātad naftas cenu kritumu veido trīs komponentes.
Pirmā: koronavīrusa ietekme uz pasaules ekonomiku (tirgi visā pasaulē, arī ASV un ES, krītas un acīmredzami turas uz panikas robežas), tāpēc naftas pieprasījums krītas. Otrā: "OPEC darījuma" pārtraukšana. Trešā: fakts, ka Saūda Arābija ir gatava pārdot naftu ar atlaidi desmit dolāru apmērā, tas ir (materiāla sagatavošanas brīdī), apmēram, par 20 dolāriem barelā, lai arī citi ražotāji pārdod apmēram par 30 dolāriem un nekāds pārdošanas apjomu pieaugums šo atlaidi ne tuvu nekompensēs.
Iespējams, Rijādai šķiet, ka Krievijas ekonomika sabruks naftas cenu krituma rezultātā un tas piespiedīs Krieviju radikāli mainīt viedokli. Tā ir ilūzija. Krievija konsekventi, ilgus gadus ir gatavojusies tam, ka vienā brīdī ģeopolitiskie, diplomātiskie vai ekonomiskie iemesli (vai to kombinācija) var novest pie strauja naftas cenu krituma. Krievijas Finanšu ministrija uzsvēra, ka "stabili zemu cenu saglabāšanās gadījumā visu valsts saistību izpilde, kā arī makroekonomiskā un finansiālā stabilitāte tiek garantēta ar likvīdu aktīvu pietiekamu apjomu Nacionālās labklājības fondā. 2010.gada 1.martā likvīdu līdzekļu apjoms NLF un līdzekļi kontā saskaņā ar papildu naftas un gāzes ienākumu uzskaiti sastādīja vairāk nekā 10,1 triljonu rubļu (150,1 miljardu ASV dolāru), jeb 9,2% IKP. Ar norādītajiem līdzekļiem pietiek, lai segtu krītošos ienākumus naftas cenu samazināšanās rezultātā līdz 25-30 dolāriem (2017.gada cenas) par barelu 6-10 gadu laikā (ņemot vērā ienākumus dempfera mehānisma darbības ietvaros)."
Starp citu, diezin vai tā būtu laba ideja – pakļauties OPEC spiedienam (pat darījuma totālas izgāšanās riska apstākļos), kaut vai tāpēc, ka tirgos valda panika koronavīrusa dēļ, un tirgi tādos apstākļos izturas iracionāli. Cenu krišanos būtu iespējams tikai pavilkt garumā, lai arī jāatzīst, ka Saūda Arābijas centieni "ausu nosaldēšanas" jomā padarīja kritumu dziļāku, nekā tas būtu citos gadījumos, tomēr galvenie cietušie būtu Krievijas partneri OPEC.
Šajā kontekstā nākas atgādināt, ka Saūda Arābijai ir fiksēts riāla kurss pret dolāru (šo kursu nāksies kārtīgi aizsargāt, sadedzinot valūtas rezerves), budžeta deficīts 50 miljardu dolāru apmērā gadā – 6,5% IKP, un tāda bija situācija laikā, kad Brent markas nafta maksāja 60 dolārus par barelu, un budžeta balansējuma cenas (Al Rajhi Capital vērtējums 2019. gada oktobrī) - 71 dolārs par barelu. Tādos apstākļos ar Saūda Arābijas valūtas rezervēm (apmēram 501 miljards dolāru, dati par 2020. gada janvāri) ilgam laikam nepietiks, it īpaši ņemot vērā to, ka valsts budžetu par 87% veido naftas nestie ienākumi (Forbes vērtējums 2018. gadā). Šajā fonā Krievija ir finansiālās stabilitātes etalons: budžets bez deficīta (pats par sevi saprotams, ka cenas strauja krituma rezultātā zināms deficīts radīsies, taču starta punkts ir daudz labāks), peldošs kurss, naftas un gāzes nesto ienākumu procents budžetā – 40,8% (KF FM dati par 2019. gadu).
Krievijai ir labas izredzes pārdzīvot šo turbulences periodu, kas vispirms sāpīgi skars OPEC valstu ekonomiku un ASV slānekļa kompānijas. Vēl vairāk – tā saucamais deflācijas šoks trāpīs pa attīstītajām ekonomikām, ieskaitot ASV un ES. Varētu šķist paradoksāli, taču pārlieku zemas naftas cenas sagādā nopietnas ciešanas pat "kolektīvajiem Rietumiem", to apstiprina gan vēsturiskie precedenti, gan arī jaunākās ziņas. Piemēram, amerikāņu telekanāls CNBC citē Francijas ekonomikas un finanšu ministru Bruno Lemēru, kurš Francijas radio France Inter ēterā pavēstīja: "Es vēlos, lai Saūda Arābija, kā bagātāko valstu G20 (grupas – red.) prezidents koordinētu naftas cenas, lai tās nesatricinātu tirgu." "Ilgtermiņā perspektīvā, ja naftas cenas kritīsies pārāk zemu, tas satrauks tirgu, un tam būs sekas mūsu kompāniju un ekonomiku finansēšanas aspektā," viņš piebilda.
Savukārt aģentūras Bloomberg enerģētikas speciālists Ksavjē Blass atgādināja vēsturisko precedentu: 1986. gadā Džordžs Bušs, vecākais (tolaik viņš vēl neieņēma prezidenta posteni) apmeklēja Saūda Arābiju ar prasību pārtraukt māksliniecisko pašdarbību naftas tirgū un prātīgi piezīmēja: "ASV atbalsta lētu naftu, ja tā nav tik lēta, lai apdraudētu Teksasu." Tagadējā situācija apdraud visu ASV naftas un gāzes sektoru, kas atbild aptuveni par 7% ASV iekšzemes kopprodukta un vērā ņemamu daļu darba tirgus.
Domājams, visas ieinteresētās puses meklēs vairāk vai mazāk pieņemamu izeju no situācijas, un, iespējams, izeja patiešām agri vai vēlu tiks atrasta, un paredzēs zināmu kompromisu. Iespējams, OPEC+ tehniskās komitejas nākamā tikšanās (Rietumu mediji stāsta, ka tā iespējama 18. martā) dāvās iespēju meklēt un izraudzīties metodes situācijas uzlabošanai. Taču jāpiebilst, ka Krievijai patiešām ir pa spēkam pārdzīvot satricinājumu periodu finanšu tirgos pat gadījumā, ja tas būs ilgstošāks.