RĪGA, 9. marts - Sputnik. "Latvijas dzelzceļam" nāksies atlaist ievērojamu skaitu darbinieku, un, domājams, šie cilvēki apsvērs iespēju pamest Latviju, jo nebūs iespējams atrast līdzvērtīgu darbu valstī. Iemeslus, kuru dēļ samazinājies kravu apgrozījums un kompānija spiesta atlaist lielu skaitu darbinieku, izanalizēja bijušais satiksmes ministrs Anrijs Matīss.
Kravu apgrozījuma krišanos valstī pamato ar Krievijas politiku, kas jau vairākus gadus plānveidīgi attīsta savu infrastruktūru un novirza kravas uz savām ostām, kā arī neparasti silto laiku, kas izraisījis ogļu patēriņa samazinājumu Eiropā, un vispār pieprasījums pēc fosilā kurināmā krīt, līdz ar to arī ir mazāk kravu ostās un uz dzelzceļa, raksta Matīss savā rakstā. Taču, viņš norāda, tik lielu kritumu nevar izskaidrot tikai ar minētajiem faktoriem vien – līdzās Latvijas ostām strādā Klaipēdā, un strādā sekmīgi: kritums janvārī ir tikai 15%, kamēr Latvijā tas ir 28,8%. Turklāt Klaipēda pirmoreiz vēsturē ir apsteigusi visas trīs Latvijas ostas kopā ņemot.
Klaipēdas ostā līdz ar Būtiņģes termināli janvārī tika iekrauti 3,99 miljoni tonnu kravu, bet Rīgā, Ventspilī un Liepājā kopā – 3,88 miljoni tonnu, atzīmēja Matīss un secināja: tātad Lietuva tomēr ir pamanījusies strādāt labāk, kravu viņiem ir vairāk, un Latvijas problēmās nav vainojami tikai ārējie apstākļi.
Pēc Matīsa domām, zināma loma kravu apjoma kritumā bijusi arī uzņēmuma vadītāju nomaiņai. Pēc divkārtējās vadības maiņas pēdējo gadu laikā sekoja pārvadājumu apjoma kritums, tad lēna atkopšanās. Kravu īpašnieki rīkojas ļoti piesardzīgi, ja viņiem nav skaidrs, cik stabils ir partneris.
Pēc Matīsa domām, biznesā ar Austrumu kaimiņvalstīm ļoti liela nozīme ir personiskiem kontaktiem, un skaidrs, ka ikvienam jaunam vadītājam nepieciešams laiks, lai tos nodibinātu un iegūtu uzticību partneru acīs. Nav jau jāsola kaut kādas politiskas piekāpšanās – bizness tomēr runā lietišķā valodā, un mūsu konkurenti Lietuvā ir pierādījuši, ka veidot kontaktus prot labāk.
Patlaban perspektīvs partneris, pēc Matīsa domām, ir Baltkrievija. Protams, ceļš no Baltkrievijas līdz Klaipēdai ir īsāks, taču Minska meklē iespēju diversificēt savu tranzītu. Baltkrievus galvenokārt interesē divi nosacījumi. Pirmkārt, tarifi. Ja Latvija spētu piedāvāt zemākus tarifus, Latvijas virziens baltkrieviem kļūtu interesantāks. Otrkārt, viņi vēlas savu infrastruktūru mūsu ostās.
Matīss atgādināja: baltkrievi savulaik vēlējās no privātiem īpašniekiem nopirkt konkrētus uzņēmumus, taču Latvijas tranzīta karu situācijā tas neizdevās. Bija arī vēlme nomāt zemi Rīgas ostā jauna naftas produktu termināļa celtniecībai, taču iepriekšējie nomnieki pieprasīja tādu cenu, ka iecerei tika pielikts punkts. Iespējams, ka tur vēl kaut ko var labot un Rīgas Brīvostas pārvalde var revidēt nomas līgumus, jo droši vien ir nosacījumi, kurus nomnieki nav izpildījuši – diezin vai iznomāšanas mērķis daudzām ostas teritorijām ir gadiem audzēt nezāles.
Tāpat bijušais satiksmes ministrs atzīmēja, ka cerībām uz lielām citu kravu plūsmām, piemēram, no Ķīnas vai Indijas nav pamata, jo šīs valstis ir tālu, Latvija viņu plūsmām ir pārāk maza, bet pa vidu Krievija ar saviem tarifiem.
Pēc politiķa domām, pašreizējos apstākļos nepieciešams ļoti intensīvi runāt gan valstu līmenī, gan ar kravu īpašniekiem Protams, uzticamību nevar iegūt īsā laikā, taču, ja ir vēlme pastāvēt un strādāt arī pēc gadiem, tad tas ir jādara.
Bijušais satiksmes ministrs ir pārliecināts, ka pašreizējos apstākļos nepieciešams runāt ar lielajām piegādes ķēdēm – tādām kā "Schenker" vai "Deutsche Bahn," kas nodrošina lielāko kravu plūsmu uz Eiropu. Bez sadarbības ar šādiem partneriem ir neiespējami piesaistīt Ķīnas kravas, viņš uzsvēra.
Savukārt LDZ finanšu stāvokļa īslaicīgai uzlabošanai, iespējams, palīdzētu kāda meitas uzņēmuma pārdošanas, kas saistīts nevis ar pamatdarbību, bet remontiem vai apsardzi, uzskata Matīss. Tāpat dzelzceļam var piesaistīt vairāk vietējo kravu, pirmkārt jau koksnes pārvadājumus, "atņemot" to autopārvadātājiem. To, pēc Matīsa domām, būtu iespējams panākt ar pievilcīgu tarifu palīdzību.
Viņš ir pārliecināts, ka tamlīdzīgos apstākļos dzelzceļam būs jāpārskata iecerētos modernizācijas projektus. Piemēram, elektrifikācijas projektu diezin vai būs iespējams veikt bez valsts līdzfinansējuma. Iespējami arī citi risinājum dzelzceļa darba stabilizācijai, atzīmēja Matīss, taču, ja arī tie nedos rezultātus, dzelzceļa infrastruktūru nāksies uzturēt uz valsts rēķina – pat ja tranzīts vairs nebūs prioritāte, bet tiks atzīts par nevajadzīgu. Valsts tik un tā būs spiesta uzturēt sliežu tīklu – pasažieru un vietējo kravu pārvadājumiem, konstatēja Matīss.