Bandu komandēja arābu algotnis Hatabs un lauka komandieris Šamils Basajevs. Cīņa ilga gandrīz diennakti. Dzīvi palika tikai seši karavīri. Par to, kā gāja bojā un nepadevās Pleskavas desantnieki, portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.
Pēdējā cīņa
2000. gada februārī kaujinieki atkāpās no Groznijas un mēģināja izlauzties no ielenkuma caur Argunas aizu. Dažādi avoti vēsta, ka federālie spēki šeit bloķēja no pusotra līdz diviem tūkstošiem bandītu. Pretinieks bija ielenkts no visām pusēm, augstienes Argunas aizā turēja vairākas desantnieku vienības, teroristiem uzbruka aviācija, kas izmatoja arī telpiski detonējošās bumbas, "duhu" slēptuves un bāzes mežā apšaudīja artilērija, uz zemes strādāja speciālo izdevumu vienības. Kaujiniekiem bija jāizlaužas cauro federālo spēku lokam.
104. pulka desantniekiem bija dots uzdevums: ieņemt Istikorda augstieni, maršrutā izveidot atbalsta punktus 776. un 778. augstienē. Federālo spēku komandieri plānoja, ka kaujinieki nokļūs vienību radītajā slazdā. Uz 787. augstieni devās izlūki un 4. rotas vads majora Aleksandra Dostavalova vadītā.
Izlūki pavadīja desantniekus un atgriezās 776.augstienē, ko jau daļēji ieņēma 6.rota. To komandēja majors Sergejs Molodovs. Taču kalna pakājē izlūki uzdūrās vairākiem desmitiem kaujinieku. Molodovs nolēma palīdzēt izlūkiem, taču, nodaļa nokļuva blīvā snaiperu ugunī. Rotas komandieris gāja bojā, vairāki desantnieki tika ievainoti. Nodaļa cieta pirmos zaudējumus. 6.rotas komandiera pienākumus uzņēmās apakšpulkvedis Marks Jevtuhins.
Desantnieki nepaspēja izrakt ierakumus un nocietināties 776.augtienē. Kaujinieku galvenie spēki parādījās agrāk, nekā bija gaidīts, un nekavējoties devās uzbrukumā. Bandītu bija pārāk daudz. Tomēr līdz tumsai desantnieki sekmīgi atsita visus uzbrukumus. 6. rotai palīdzēja pulka artilērija no aptuveni 10 kilometru attāluma. Naktī kaujinieki pastiprināja spiedienu, gāja veseliem viļņiem, ne atsevišķām grupām.
6.rotai pievienojās majora Dostavalova vads, - viņi pameta 787. augstieni. Teroristu uzbrukumi kļuva aizvien nežēlīgāki, apšaude ritēja teju vai tuvcīņā. Nerēķinoties ar zaudējumiem, Hatabs sūtīja cīņā aizvien jaunus spēkus un piedāvāja desantniekiem padoties. No rīta viņi bija jau tik tuvu, ka desantnieki vairākkārt sāka tuvcīņu. Tā leitnants Kožemjakins ar savu vadu neļāva ienaidniekam apiet augstieni un ielenkt desantniekus. Trīs stundas viņš atsita bandītu uzbrukumus. Kad beidzās munīcija, viņš lika lietā durkli. Vēlāk viņam līdzās tika atrasti vairāki tuvcīņā likvidēti bandīti.
Desantnieki nepadevās, viņi cīnījās līdz pēdējam, neskatoties uz smagajiem ievainojumiem. Vienā no uzbrukumiem nopietnu ievainojumu vēderā saņēma leitnants Oļegs Jermakovs. Un tomēr viņš līdz pēdējai patronai apšaudīja bandītus un piesedza biedrus. Savā pēdējā cīņā Jermakovs likvidēja sešus kaujiniekus.
1. marta rītā lielākā daļa 6.rotas karavīru bija gājuši bojā. Dzīvajiem nebija ne spēku, ne munīcijas, lai noturētu kaujinieku uzbrukumus. Apakšpulkvedis Jevtuhins izšķīrās par izmisuma soli – viņš izsauca artilērijas uguni pa savā, pozīcijām. Sakari ar bataljona komandieri pārtrūka. 6.rota upurēja sevi, taču apturēja bandītus Arguns aizā.
Bojāgājušie un izdzīvojušie
Aleksandrs Levins-Leins, 1. izpletņlēcēju-desantnieku rotas karavīrs, kurš atradās netālu no cīņas vietas, atcerējās: "28. februāra naktī mēs bijām aptuveni divus kilometrus no 776.augstienes. No rīta saņēmām pavēli pamest pozīciju un doties uz netālo apdzīvoto vietu, kur mūs vajadzēja uzņemt bruņumašīnām. Bija aptuveni pulksten 12, 29. februāris. Mēs ilgi neko nezinājām, pēc tam tur sāka kursēt divi Mi-24. Mums teica, ka 6. rota ir ielenkta, un visiem, kuri spēj pārvietoties (daudziem kareivjiem bija apsaldētas kājas), jāpamet viss liekais un jāpaņem pēc iespējas vairāk munīcijas. Taču komandu "Uz priekšu!" nomainīja "Atlikt!", un tā turpinājās apmēram līdz 6 vakarā. Visu šo laiku mēs stāvējām uz vietas. Pēc tam tomēr devāmies ceļā un piebraucām pie Dembairza kalna pakājes."
Kad 1.rota pārcēlās pār Abazulgolas upi, pie kareivjiem iznāca starp dzīvajiem palikušie puiši no 6.rotas – Romāns Hristoļubovs un Aleksejs Komarovs. 1. marta rītā desantnieki satika divus ievainotos – Andreju Poršņevu un Aleksandru Supoņinski. Pulkvedis Jevtuhins bija devis viņiem pavēli atkāpties. Puiši nokāpa pa gandrīz stāvu krauju. Viņiem izdevās izvairīties no vajātājiem, paslēpties aiz izciļņa. Levins-Leins atcerējās, ka pēc kaujas augstienē palika tikai sašķaidīti koku stumbri un sprādzienu bedres – artilērija palaida pa sopkas nogāzēm aptuveni 1200 lādiņus no 120 mm pašgājējiekārtām "Nona".
"Augstienē mums pavērās šausminoša aina, - atcerējās Aleksandrs. – Lielāko daļu savu bojāgājušo kaujinieku jau bija paspējuši aiznest, uz zemes gulēja tikai algotņu – arābu līķi. Mūsu desantniekus "duhi" bija sakrāvuši vairākās kaudzēs, bija redzams, ka daži bija piebeigti."
Vēlāk pie 776.augstienes nonāca arī citas vienības. "Pēkšņi aiz kokiem pavīdēja maskoti cilvēki, mēs paslēpāmies, - stāsta Levins-Leons. – Rotas komandieris izšāva zaļo raķeti, taču pāris šāvienus no zemstobra granātmetējiem tomēr saņēmām. Par laimi, tie bija izlūki no 45.atsevišķā izlūku pulka. Ieraudzījuši raķeti, viņi apšaudi pārtrauca. Mazliet vēlāk aviācijas izlūki ziņoja, ka mums no divām pusēm tuvojas divas "duhu" grupas – trīssimt cilvēki katrā. Bijām spiesti atkal atkāpties uz Dembairzu. Nogalināto desantnieku līķus izdevās iznest tikai 3. martā."
Cīņā 776.augstienē gāja bojā 84 desantnieki. Viņu vidū bija 13 virsnieki, pārējie – seržanti un ierindnieki, lielākā daļa – karadienestā iesauktie. Par vīrišķību 22 desantniekiem tika piešķirts Krievijas Varoņa tituls (21 – pēc nāves). Ar Vīrišķības ordeni apbalvoti 68 karavīri un virsnieki (63 – pēc nāves).
Sergejs Hvorostuhins, jaunākā seržanta Igora Hvorostuhina tēvs, pastāstīja RIA Novosti, ka dēls aizgāja armijā 1999. gada jūnijā.
"Viņu iesauca gadu pēc skolas, - atceras Hvorostuhins, vecākais. – Vispirms viņš apguva mācību kursu Ļeņingradas apgabalā, pēc tam viņu nosūtīja uz Čerehu, no turienes jau uz Čečeniju. Es cienu karadienestu, mans tēvs bija karavīrs, visu karu izkaroja, lidotājs. Es arī gribēju iet viņa pēdās, taču redzes dēļ mani lidotāju skolā neuzņēma. Tagad gribu, lai mazdēls iekļūtu Suvorova skolā."
Viņš atcerējās, ka Igors bija ļoti sabiedrisks puisis, taču ar atbildības sajūtu, dienests viņam veicās viegli, ar biedriem veidojās draudzīgas attiecības. Armijā Igors parādījis savas spējas, saņēmis jaunākā seržanta pakāpi.
"Kad viņš paziņoja, ka dodas uz Čečeniju, mēs, principā, reaģējām normāli. Dienests ir dienests, - stāsta Hvorostuhins. – Civilajā dzīvē viņu gaidīja līgava. Viņa visu notikušo pārdzīvoja ļoti smagi, pie vīra neizgāja vēl desmit gadus. Viņa bieži apciemoja gan mūs, gan viņa kapu."
Karadienestu gluži nesen bija sācis arī Deniss Zinkevičs. Viņu iesauca armijā 1999. gada septembrī, bet 2000. gada janvārī viņu nosūtīja uz Čečeniju. Kaujā 776.augstienē Deniss tika smagi ievainots, turpināja atšaudīties no granātmetēja un gāja bojā no snaipera lodes.
"Raksturs viņam bija mīksts, tāpat kā man, taču viņš vienmēr centās kaut ko panākt dzīvē, - stāsta Denija tēvs Nikolajs. – Tā bija mātes vēlēšanās, lai viņš dienētu Pleskavā, arī viņš pats gribēja kļūt par desantnieku. 2000. gada februāra sākumā saņēmām no viņa pēdējo vēstuli. Viņš pārdzīvoja, ka reti tiekamies. Par rotas bojāeju uzzināju pa televizoru, tūlīt arī braucu uz Pleskavu, kur saņēmu pavēsti."
Vairāk nekā desmit bandīti, kas piedalījās uzbrukumā 6.rotai, ir tiesāti, viņiem piespriests ilgstošs cietumsods. Viens no pēdējiem aizturētajiem ir Šamils Kazbulatovs. 2019. gadā viņam tika piespriesti 16 gadi stingra režīma kolonijā. Atgādināsim, ka šim noziegumam nav noilguma. Joprojām tiek meklēti bandīti, kuri pirms 20 gadiem uzbruka desantniekiem.