Minskas vienošanās "pusjubileju" visas puses atzīmēja absolūtā atbilstībā piecu gadu laikā izveidotajām tradīcijām. Ukraina ir Napoleona plānu pilnu. Rietumi apjukuši metas no malas uz malu, nesaprotot, kā izkļūt no strupceļa, kuru pati sarīkoja. Krievija saglabā rāmumu, zem kura, jāsaka, caurspīdīgi salasāms dzēlīgais "mēs taču brīdinājām", raksta Irina Alksnis portālā RIA Novosti.
Ja ļoti vēlas, Maskavas jaunākajos soļos var saskatīt zināmu pozīcijas pastiprināšanu ar ierastu norādi uz to, ka tieši Kijevas vainas dēļ sasniegtās vienošanās joprojām nav izpildītas. Pēc Krievijas lūguma vakar notika ANO Drošības Padomes sēde, kas bija veltīta šai problēmai. Taču pat uzskatāmāks ir Vladimira Putina tiešais jautājums nesenajā telefonsarunā ar Vladimiru Zeļenski – vai Ukraina grasās izpildīt uzņemtās saistības.
Taču tikpat labi to visu var izskaidrot kā Maskavas vēlmi samazināt kārtējo Kijevas rosības vilni saistībā ar "Normandijas formātu". Pēdējo dienu laikā vien tur tika paziņots: a) jauns spēku izvešanas variants, b) nepieciešamība izveidot darba grupu, kas nodarbosies ar kontroles atgūšanu pār robežu un c) ideja par savstarpēju Ukrainas un Krievijas patrulēšanu Donbasā.
Pie tam visas Ukrainas iniciatīvas tiek pasniegtas ar faktiski izlemto "Normandijas četrinieka" tikšanos aprīlī. Šajā sakarā Kremlis bija spiests atsevišķi "sist pa pirkstiem", tieši norādot, ka samitu ir jēga rīkot tikai pēc lēmumu izpildes, kas tika pieņemti decembrī Parīzē, kur progress acīmredzami netiek novērots.
Ukraina starptautiskajā arēnā ieņēma se ļoti ērto tusētāja-uzpirksteņu spēlētāju nišu.
Kijevai sagādā prieku vienkārši izjūta, ka tā ir saistīta ar lielo politiku un tai ir iespēja atrasties blakus pasaules ietekmīgākajiem spēkiem. Tas, ka tās pārstāvjiem arvien biežāk izrāda demonstratīvu nepatiku, nevienu neuztrauc. Tā, piemēram, notika ar bijušo Ukrainas prezidentu Petro Porošenko, kuru Minhenes konferences organizatori vienkārši neielaida zālē, kur uzstājās esošais valsts vadītājs.
Vienlaikus Kijeva cenšas izmantot ikvienu iespēju, lai pārspēlētu apstākļus sev par labu. Ir uz papīra nospraustās Minskas vienošanās, ko Ukrainas varasiestādes nevēlas (un vietām, spriežot pēc visa, vienkārši nevar) izpildīt. Rezultātā piecu gadu garumā viņi stāsta par dažnedažādām iniciatīvām, kuru mērķis ir vai nu aizstāt saskaņotos punktus, vai nu papildināt tos, padarot savu stāvokli izdevīgāku.
Taču Kijevas šmaukšanās ir tik nepārdomāta un acīmredzama visām iesaistītajām pusēm – Nigērijas "laimes vēstuļu" vai to pašu stacijas uzpirksteņu spēlētāju līmenī, kas liekas vienkārši neērti izmantot šāda veida krāpšanos. Taču Ukrainas amatpersonas arī te nekas nemulsina.
Savukārt Rietumi atrodas neizpratnē šīs situācijas dēļ, un skandāls saistībā ar ziņojumu "12 soļi pie miera Donbasā" Minhenes Drošības konferencē ir kārtējais pierādījums tam.
Dokumentu – ar kopumā absolūti nevainīgu saturu – parakstīja gandrīz piecdesmit ekspertu, kuru vidū ir ne mazums pazīstamu un augsta līmeņa ierēdņu, diplomātu un militārpersonu, to skaitā konferences priekšsēdētājs Volfgangs Išingers.
Taču ziņojumu nobēra ar asu kritiku gan Ukrainas, gan ASV pārstāvji (te īpaši izcēlās ietekmīgais analītiskais centrs Atlantic Council), gan Donbasa republikas. Kāds saskatīja tajā "Kremļa roku", citiem tas ir kārtējais tukšpapīrs, ko pēdējo gadu laikā sarakstīts tonnām.
Rezultātā dokumentu sākumā izdzēsa no konferences portāla, bet pēc dažām dienām atgrieza savā vietā. Šajās mešanās no malas uz malu (kas nav īpaši piedienīgi tik solīdam forumam, kā Minhenes konference) atspoguļojas Ukrainas problēmas bezcerīgums, ko Rietumi organizēja paši ar savām rokām.
Un tā patiešām ir bezcerīga.
Periodiski dažādās pasaules malās pietiekami augstā ekspertu līmenī tiek izteikti viedokļi, ka vēl nedaudz – un Krievijai, Eiropai vai ASV (vai arī visām kopā) beigsies pacietība, un attiecībā pret Ukrainu tiks uzsākti radikāli pasākumi, kuri tā vai savādāk pārcirtīs šo te Gordija mezglu.
Attiecīgās prognozes izskatās ārkārtīgi šaubīgi tā iemesla dēļ, ka šādi pasākumi pieprasīs galveno – paņemt Ukrainu savā bilancē. Gribētāju un to, kas ir gatavi to darīt, vienkārši nav. Rietumi iztērēja vairākus gadus cerībā uzvelt slogu Krievijai, taču pirms kāda laika beidzot apzinājās savu pūliņu bezjēdzību. Un cerēt, ka Rietumi uzņemsies šo nastu, ir vēl naivāk.
Tieši tāpēc, ņemot vērā principiālas izejas no strupceļa neiespējamību, par nemazsvarīgu uzdevumu kļūst padarīt atrašanos tajā pēc iespējas ērtāku. Pirmām kārtām tas skar skaļuma piegriešanu Kijevai, kurai tukšs troksnis nodrošina maksimālu skaitu bonusu un prieka, toties apkārtējiem – galvassāpes un bezjēdzīgu laika tērēšanu.
Un spriežot pēc visa, šajā jautājumā Rietumu pozīcijā pilnībā sakrīt ar Krievijas nostāju.