RĪGA, 07. februāris — Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis. Uzvaras Lielajā Tēvijas karā 75. gadadienas priekšvakarā Sputnik Latvija korespondents aprunājās ar godājamu vēsturnieku, kultūras un publicistikas izdevuma "Klio" izdevēju, vairāku unikālu dokumentālo filmu un grāmatu autoru Igoru Gusevu par antisemītismu Latvijā, par rusofobiju un ko darīt 9. maijā.
— Nesen kolēģi telekanālā "Rossija 24" parādīja sižetu no Polijas par to, kā republika tuvojas Uzvaras 75. gadadienas datumam: nojauc pieminekļus, iznīcina karavīru-atbrīvotāju kapavietas, valsts līmenī dota nostādne vēstures izkropļošanai, un galma gudrie cenšas izkalpoties. Kas tur īsti notiek? Un kā tas viss atgādina notiekošo Latvijā…
— Diemžēl tā nu Latvijā ir iegājies, ka karš dažam labam nav beidzies 1945. gada maijā – viņiem tas turpinās vēl šobaltdien. Un tas viss tikai tāpēc, ka 1945. gadā karā it kā esot uzvarējusi nepareizā puse. Tomēr priecē, ka ne tikai es vien esmu pārliecināts: tikai padomju karavīra uzvara ļāva latviešu nācijai palikt starp dzīvajiem, jo saskaņā ar plānu "Ost" viņus gaidīja neapskaužams liktenis.
Tie, ko, tā sakot, pateicoties rases īpatnībām, tādi kā zilacaini un gaišmataini tīršķirnes tēviņi un mātītes, vēl varētu pārvācot, būtu palikuši Baltijā, bet pārējos – uz Sibīriju. Tātad Sibīrijas liktenis latviešiem nebūtu pagājis garām, bet tur viņi strādātu kā krievu tautības vergu uzraugi. Augstākā vadība būtu vācieši, zemākā – latvieši. Šāda shēma tika izmēģināta, piemēram, koncentrācijas nometnē Salaspilī.
Antisemītisms, kas kara gados parādījās latviešos, ceļas no baismīgiem un seniem kompleksiem.
Šodien par Holokaustu jārunā skaļi un bieži, lai tas neatkārtotos, jo tas pats antisemītisms latviešos, paldies Dievam, gan ne visos – ir iesakņojies sen un pārāk dziļi.
Tad nu par vēsturi. Ebreji šeit uz pastāvīgu dzīvi apmetās no XVI gs. otrās puses, un valdošā baltvācu elite viņus nemainīgi diskriminēja, ierobežojot tiesības un brīvības. Latviešu attieksme pret ebrejiem veidojās apstākļos, kad viņi paši, būdami "nicinātie nevāci", pazemoti un beztiesiski, saskatīja ebrejos savdabīgu iespēju pašapliecināties.
Antisemītiskā noskaņojuma pamatus lika nežēlīgs nepilnvērtības komplekss. Bija patīkami pēc privileģētā baltvāca izsniegtās kārtējās pazemojuma un spļāvienu porcijas, mierināt savu ievainoto patmīlu, redzot līdzās vēl vairāk nicināto "necienīgo žīdu". Tam pievienojās arī zemnieku tradicionālā ksenofobija, asa nepatika pret jebkuru "svešinieku", kurš nav līdzīgs tev, runā citā valodā, noteikti sapņo nodarīt tev pāri, tāpēc ir ļoti bīstams! Un, protams, tam visam vēl piejaucās klāt skaudība pret ebreju redzamajiem vai sadomātajiem ekonomiskajiem panākumiem.
Par laimi, nebūt ne visi latvieši ir antisemīti. Pētot Holokausta vēsturi, es skaidri sapratu, kas glāba ebrejus kara gados – pārsvarā tie bija vienkāršie strādnieki, bet tā saucamās latviešu inteliģences pārstāvji parasti diemžēl bija pirmajās rindās kopā ar nacistiem. Tā pašapliecinājās īsteno nacionālo pirmsākumu nesēji. Piemēram, 20. gados Latvijas universitāte bija īsts antisemītisma perēklis. Bet "cilvēki no tautas" izturējās kā īsti cilvēcisko vērtību glabātāji.
Jā, tagad it kā ir neglīti būt atklātam antisemītam, par to var pamatīgi sarāt. Toties būt rusofobam – tas ir normāli, pat labi. Te piemēru latviešiem demonstrē tie paši poļi. Tagad rusfobija ir kļuvusi par tādu kā dress code, caurlaidi ieejai augstākajā sabiedrībā. Ja tu esi rusofils, tu esi ļoti aizdomīgs Kremļa aģents un potenciāls Latvijas nodevējs par labu Krievijai.
Arī poļiem rusofobija ceļas no šausmīgiem kompleksiem, kuri, protams, parādījās nevis pēc PSRS sabrukuma, bet auga augumā kopš pagājušā gadsimta vidus, un īpaši spilgti izpaudās 2000. gados – ko lai dara, Eiropas tendence. Lai arī tieši krievi glāba poļu nāciju no totālas iznīcības. Nacistu iznīcības plānos augšgalā stāvēja ebreji un čigāni, tiem sekoja slāvi, tostarp – arī poļi.
— Ar kādām domām un jūtām Uzvaras 75. gadadienu sagaidīs Igors Gusevs un viņa domubiedri – Vlads Bogovs, Aleksandrs Ržavins?
— 9. maiju sagaidīšu Latvijā ar skumjām domām. Piederu pie paaudzes, kam Lielais Tēvijas karš ir dzīvā vēsture. Es vēl paspēju tikties ar veterāniem un bijušajiem Salaspils gūstekņiem, kad viņiem bija apmēram 40 gadi. Tagad pat jaunākajiem veterāniem jau ir tālu pāri 90 gadiem, un viņiem ir ļoti smagi atcerēties pagātni un stāstīt par tiem briesmīgajiem laikiem.
Un man ir bail, ka 9. maija diena daudziem pārvēršas par bulvāru romānu, kad dāmiņas ar "uzpumpētām" lūpām, krāšņām krūtīm, pieguļošos krekliņos ar tādiem uzrakstiem kā "Paldies vectēvam par Uzvaru" ķēmojas uz skatuves, ņirdzīgās balsīs dzied daudziem cilvēkiem svētās kara gadu dziesmas.
Uzvaras dienu tagad maitā no divām pusēm. No vienas puses, mūsu senie oponenti, kam 9. maija svētki ir kā nazis sirdī, no otras – visa tas neiedomājamās vulgaritātes rožainā lavīna, piemēram, jau minētās meičas, tas, ka 9. maijā Georga lentīti nekautrīgi sien ap vodkas pudeli, līmē pie šokolādes kārbas un rāda reklāmā ar dažādām mašīnu un sieviešu ķermeņa daļām. Tagad izaugusi jau vesela jaunu un pārlieku vienaldzīgu cilvēku paaudze, kam 9.maijs ir tikai iemesls "skaisti patusēt".
Labāk būtu pieaugušam cilvēkam šajā dienā nevis dzert šnabi un uzkost šašliku, bet gan palasīt bērnam labu un patiesu grāmatu par Lielo Tēvijas karu vai noskatīties pieklājīgu filmu, piemēram, "Oficieri", "Viņi cīnījās par Dzimteni", "Ej un skaties". Visbeidzot, var apciemot dēla skolu un atklātā nodarbībā pastāstīt par savām patiesajām domām un jūtām par 9. maiju. Jaunietim vajadzīgs stabils balsta punkts, viņam ir skaidri jāsaprot, kurā pusē cilvēki viņam ir tuvāki un, starp citu, kādas ķiveres viņi nēsā.
Man atmiņā iespiedušies braucieni bērnībā uz Krievijas centrālo daļu, kur kopā ar draugiem ložņājām pa mežiem un meklējām zemē vecus lādiņus. Uz visu mūžu iegaumēju, kā tur vietējie iedzīvotāji ciemos izmantoja vecās vācu ķiveres: viņi tās sēja pie garām nūjām un tīrīja mazmājiņas. Ziniet, nacista ķivere tam der daudz labāk nekā baikerim – vienaldzīgam kosmopolītam bez dzimtas un senčiem, kurš to uzmauc galvā "joka pēc". Man no tādiem jokiem drebuļi nāk. Nokārtot tādā ķiverē lielo vajadzību – tas ir pareizi, taču galvā likt nav obligāti. Piemēram, man ir patīkami justies kā uzvarētāju, nevis okupantu pēctecim.
Tas, kas te notiek, ir spļāviens man dvēselē no tiem, kuri mēģina man atņemt vēsturisko atmiņu, apziņu, ka esmu uzvarētāju pēctecis. Jā, es esmu uzvarētāju pēctecis, manai ģimenei ir vēlies pāri karš, arī mani tuvinieki tajā ir atdevuši dzīvības.
Tagad, droši vien, tikai Baltkrievija no visām bijušajām padomju republikām neapspļauda padomju pagātni un Lielā Tēvijas kara vēsturi.
Ļoti aizvaino tas, ka tagad Latvijā triumfē zaudētāji, tie, kuri ir pārliecināti, ka Otrajā pasaules karā uzvarējusi nepareizā puse, un, sak, "karš nav beidzies" līdz pat 1991. gadam. Lai arī no 1945. līdz 1991. gadam cilvēki dzīvoja mierīgu un kultūrālu dzīvi: Latvijā popularizēja nacionālo kultūru visvisādos dziesmu svētkos, skolās, literatūrā un, protams, kinematogrāfā.
Kas tad bija latvieši, kuri sadarbojās ar "nolādēto" padomju režīmu? Nu jau ir izdomāts absolūti murgains termins "piespiedu kolaborācija".
Liels skaits cilvēku dzīvoja dalītas apziņas stāvoklī, un, ja runa ir par tūkstošiem cilvēku, kuri cieš no īstas šizofrēnijas, atklāti sakot, nejūtos omulīgi. Un tādi cilvēki tagad triumfē Latvijā...
Cilvēki, kuri pārraksta Lielā Tēvijas kara vēsturi, mēģina realizēt savus slimīgos kompleksus. Pie tam gan latvieši, gan poļi piemirst, ka paši nemaz nav tik balti un pūkaini.
Es savulaik izdomāju aforismu: "Šodien tie, kas necieta no Staļina represijām, atriebjas tiem, kuri tajās nav piedalījušies." Šodien latvieši atriebjas krieviem Latvijā par padomju karavīru uzvaru Lielajā Tēvijas karā. Tiem latviešu nacionālistiem visur spokojas "nolādētais Staļins"...
Man te darba pietiek, un katastrofiski trūkst laika. Neesmu nevienas sabiedriskās organizācijas vai partijas biedrs. Piemēram, tagad gaidu, kad tipogrāfijā klajā nāks jaunā grāmata "Rīgas vēsture no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām".