Bijušais bruņoto igauņu komandieris sastrīdējās ar Latvijas kolēģiem sakarā ar profesionālo armiju, raksta radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs. Vai tiešām, saka, jūs nesaprotat, ka jūs esat nespējīgi? Taču, kā jau parasti nākas, tie, kas ir nespējīgi, nespēj arī saprast, ka ir nespējīgi.
Igaunijas telekanālā tika uzaicinās militārpersonas, lai uzdotu viņiem jautājumus par draudiem. Parastie skatītāji uzzināja daudz jauna, zinošie uzzināja vēl vairāk. Taču par to vēlāk. Noskaidrojās, ka vājais posms Baltijas asteroīdu aizsargjoslā ir Latvija. Un kāpēc? Jo tur spītīgi nevēlas ieviest obligāto iesaukšanu armijā.
Bijušais bruņoto igauņu komandieris Antss Lāneotss iezāģēja kaimiņiem. Žēl, saka, mēs te gatavojamies, tranšejas rokam, stobrus iesmērējam, krūmus kustinām, bet blakus – nekasās. Apies krievi, es jums saku, apies. Es, saka, latviešiem saku, vai tiešām jūs nesaprotat, ka jūsu seši tūkstoši apakšbikšu valsti nenoturēs? Taču viņi, kā jau visi, kas nesaprot, – nesaprot, ka nesaprot. Mums, saka latvieši, armija ir profesionāla, bez visādiem iesaucamajiem. Tajā ir tikai un vienīgi aizsardzības monstri, kuri ne ar skaitu, tad ar prasmi paņems. Un vispār, ja kas būs – cik tu neiesauc, vienalga – tas notiks. Ko tad tur lieki mēdīties?
Pavaicāja militārpersonām, protams, arī par krieviem. Taču ne par tiem, kas robežas otrā pusē – tur jau viss taču ir skaidrs. Tiek domāts, ka sabiedrība ir tik uztrenēta, ka, ja Krievijas robežsargs pat netīšām paklups un iekāps Igaunijas teritorijā, tad visi etniskie iedzīvotāji uzreiz metīsies kājās un ies aizstāvēt dzimto valsti, kā kurš var. Bet kā rīkosies simtiem gadu laikā sabraukušie vietējie krievi – tas gan ir liels jautājums. Varbūt, arī metīsies kājās, taču ne tā, kā derētu.
Taču Igaunijas militārpersonas ir optimisma pilnas (ko tad vēl lai dara, jūs sevi nostādiet viņu vietā). Aizsardzības spēku komandiera vietnieks pat pielēcās no savas vietas: tā, saka, arī pieraksties - "esmu pārliecināts par mūsu krieviem!". Pēc tam nedaudz padomāja un pārliecināti piebilda: "Ja viņi, protams, saprot un jūt, ka tā vajag." Pēc tam vēl nedaudz padomāja un vēl nedaudz nedroši piebilda: pieraksties, saka, ka "es domāju, kas esmu pārliecināts". Tā būs precīzāk teikts. Iznāca: "es domāju, ka esmu pārliecināts, ja viņi, protams". Studijas viesi pārliecinoši piekrita tam, ka, "ja krievi atnāca uz igauņu zemi, tad…". Tēmu "atnāks viņi uz karu un kādā kārtā" nolēma nevirzīt uz priekšu.
Līdztekus noskaidroja, kādēļ iesaucamajiem atviegloja veselības prasības. Nu, te viss ir vienkārši: vīrs mūsdienās ir vājš un vārgs. Armijas apavos paklūp, granātas nomet zemē, vienkāršās situācijā apjūk un plūst pa straumi. Uz automāta meklē ekrānu, tankā – dīvānu. Un visu laiku aiziet sevī. Mundrs ir vien tad, kad uzbļauj. Un vispār cilvēku mūsdienās ir maz. Veselo – vēl mazāk. Bet ja sāk pārbaudīt…
Bijušais komandieris turpināja raut nost pārklājus. 2014. gadā, saka, labi krievu paziņas man pateica: "Puiši, kad mēs pabeigsim ar Ukrainu, nākošie būsiet jūs!" Ko lai te saka? Labas paziņas jums ir, Lāneotsa kungs, redz, par puišiem jūs sauc. Jūs vienmēr viņos klausāties? Un ko viņi tagad saka? Žēl, ka par to neapvaicājās.
Pastāstīja arī to, kā krievi uzbruks. Paņems visus tankus, pārgriezīs glābšanas zemesšaurumu ar Poliju, pēc tam pagriezīs pa labi, iespiedīs gāzi grīdā un metīsies uz Tallinu. Tur no dienvidiem pirms Igaunijas kā reiz būs Latvija. Un tur nesaprot. Nav spējīgi. Saprast.