60.gados amerikāņu bruņotie spēki Dienvidvjetnamā īstenoja operāciju Ranch Hand. Viņi saindēja ar dioksīnu desmit procentus Dienvidvjetnamas teritorijas. Tas ir plašākais ķīmisko ieroču pielietojums cilvēces vēsturē. Operācijas oficiālais mērķis – cīņa ar Dienvidvjetnamas atbrīvošanas nacionālās frontes partizāniem, taču pārsvarā cieta civiliedzīvotāji. Upuru bija daudz. Izdzīvojušo organismā saindēšanās noveda pie neatgriezeniskām izmaiņām. Kara upuru bērniem tika fiksēti baismīgi izkropļojumi. Portāla RIA Novosti korespondents Andrejs Veselovs tikās ar vjetnamiešiem, kuri pārcietuši dioksīna saindēšanas sekas.
Ķīmiskais AIDS
ASV galvenais masu iznīcības ierocis karā Vjetnamā bija tā saucamais "Agent Orange", kas saturēja ārkārtīgi bīstamu mutagēnu vielu – dioksīnu. To pārvadāja oranžās mucās, no to krāsas cēlies arī ieroča nosaukums. Vielu ražoja kompānija "Monsanta" ASV Aizsardzības ministrijas apakšuzņēmējs. Mūsdienās tas ir viens no vadošajiem ģenētiski modificētu produktu sēklu piegādātājiem.
Ar "Agent Orange" izdedzināja mežus Dienvidvjetnamā, lai partizāniem nebūtu iespēju paslēpties.
Desmit gadu laikā amerikāņi izlējuši no lidmašīnām aptuveni 80 miljonus litru "aģenta" un saindējuši gan augsni, gan upes.
Cilvēka organismā dioksīns rada vielmaiņas procesu traucējumus, onkoloģiskas slimības, apspiež un nomāc imūnsistēmu, noved līdz tā saucamā ķīmiskā AIDS stāvoklim. Un katastrofāli ietekmē ģenētisko ainu.
Ķīmiskos uzbrukumus pārdzīvojušo vjetnamiešu bērniem tiek fiksētas galvaskausa deformācijas, viņi dzimst bez acīm, deguna vai ekstremitātēm. Labākajā gadījumā diagnoze ir – plānprātība.
"Amerikāņi jau pašā sākumā zināja, kādas būs sekas, taču pastāvīgi meloja, ka "aģents" nav bīstams cilvēkiem, tas iznīcina tikai džungļus," sarunā ar RIA Novosti pastāstīja atvaļinātais ģenerālis Nhuens Vans Rins, "Agent Orange"/dioksīna upuru asociācijas prezidents (tās galvenais ofiss ir Hanojā). – Viņi saprata arī to, ka pārsvarā cietīs vienkāršie zemnieki. Partizāni taču vienkārši pameta saindētos rajonos, bez zemnieki ir piesaistīti savām mājām, ģimenēm, rīsa laukiem. Tā bija iebiedēšanas akcija."
"Asinis lija visur"
Nguens Dans Či dienēja armijā, viņš bija jaunākais virsnieks. Piedalījās cīņās ar amerikāņiem. Reiz viņa karavīri saņēma gūstā ASV Gaisa spēku pilotu, kurš katapultējās no notriektās lidmašīnas un piezemējoties salauza kājas un mugurkaulu. Vjetnamiešu kareivji sniedza gūsteknim pirmo palīdzību un nogādāja armijas štābā.
"Mēs neko sliktu viņam nenodarījām, lai arī, godīgi sakot, daudzi no mums bija pārskaitušies," viņš stāsta.
Savu dioksīna devu Dans Či saņēma nevis frontē, bet gan savā dzimtajā ciemā.
"Vairākas nedēļas gulēju murgos. Ādu pārklāja čūlas, strutas, kaut kādas gļotas. Asinis tecēja no visurienes, no visām atverēm. Kara laikā netiku ievainots. Bet pats savās mājās saindējos," viņš atceras.
Pēc tam sākās pats briesmīgākais.
"Tā nebija nekāda dzīve, tā bija īsta elle," teica mūsu pavadonis, "Agent Orange"/dioksīna upuru asociācijas aktīvists.
Dana Či pirmais bērns nomira dzemdībās – ar dzīvību nesavienojamas mutācijas. Arī otrais piedzima kropls, un nomira nepilna gada vecumā.
Trešajam dēlam Tuanam nu jau ir vairāk nekā 40 gadi, taču viņš neprot ne staigāt, ne runāt. Viņam ir vārgas, trauslas rokas un kājas, tās gandrīz nesaliecas. Lielāko daļu laika viņš pavada uz matrača pie vecāku gultas. Viņš nespēj pat patstāvīgi paēst.
"Jūtu dziļu pateicību savai sievai. Thi varēja mani pamest, aiziet pie vesela vīrieša, dzemdēt bērnus. Taču viņa palika kopā ar mani," stāsta bijušais virsnieks.
Izdzīvoja arī ceturtais bērns. Kui ir pieaudzis, taču garīgās attīstības ziņā palicis pirmsskolas līmenī. Viņš nespēj nekam koncentrēties vairāk kā minūti. Viņš bezmērķīgi klīst pa ciemu. Un pastāvīgi smaida.
Padzērām tēju. Uz atvadām Thu Nguena uzdāvināja mums tomātus no sava dārza. "Ļoti garšīgi," viņa saka.
"Vīrs uz to nespēja skatīties"
Fama Thi Hanga sagaida mūs pie mājas vārtiem. Arī viņas vīrs tika saindēts ar "Agent Orange". Viņiem ir četri bērni, visiem četriem ir saskatāmas mutācijas. Trīs dēli – Bao, Vans un Dangs, tāpat kā dzīvesbiedru vecākais bērns Nguens, nespēj staigāt un nerunā. Veselām dienām viņi skatās vienā punktā, šūpojas un nesakarīgi dīc. Viņus ir jāpabaro, jāapmazgā, jāapģērbj, visu laiku jāseko, lai viņiem neatgadītos nekas slikts.
Thi Hangas vīrs Biņs saindējās ar dioksīnu, strādājot laukā. Kaimiņi stāsta, ka pēc trešā sakropļotā bērna piedzimšanas viņš vairākas reizes mēģināja izdarīt pašnāvību, pameta darbu, kļuva nikns un ķildīgs, lai arī agrāk bija labsirdīgs un mierīgs vīrietis.
"Dzēra, mēdza ilgi nenākt mājās, negribēja to redzēt. Pēc tam izdzēra par daudz un nomira," vienkāršiem vārdiem atceras Thi Hanga.
Arī ceturtais bērns, meita Zunga piedzima ar mutācijām, taču viņa iemācījās lasīt un rakstīt, pabeidza skolu. Strādāja tirgū par pārdevēju.
Zunga nomira ļoti agri, taču viņai bija divi bērni – meitenīte Fionga un zēns Buja. Brālis un māsa ir pilnīgi veseli.
"Viņi ir mūsu ģimenes nākotne, mana nākotne, mana nelaiķa vīra nākotne. Katru dienu ceļos augšā tikai mazbērnu dēļ," raud Thi Hanga.
***
Atgriezāmies Hanojā, "Agent Orange"/dioksīna upuru asociācijā. Prezidents Nhuens Vans Rins noliek uz galda statistikas pārskatus. "No tās indes cietuši trīs miljoni vjetnamiešu! Šodien viens miljons ir invalīdi. Kā jau jūs saprotat, starptautiskās organizācijas līdz šim nav atzinušas to par kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci," Vans Rins ir sašutis.
"Mēs uzturam sakarus ar amerikāņu veterāniem, kuri cietuši no dioksīna, - viņš stāsta. – Tiesa uzdevusi izmaksāt viņiem kompensācijas.
Tātad noziegumu fakts ir juridiski atzīts un pierādīts! Tikai vjetnamiešus ASV tiesa noraidīja – mēs viņu acīs esam otrās šķiras cilvēki."
Materiāls sagatavots sadarbībā ar Sputnik Vjetnamaredakciju.