Elle zemes virsū. Ko ieraudzīja sarkanarmieši atbrīvotajā Aušvicas koncentrācijas nometnē

Milzīgā Aušvicas nāves nometne līdz ar tās filiālēm tika atbrīvota Sandomirskas-Silēzijas operācijas ietvaros stratēģiskajā uzbrukumā Vislas un Oderas virzienā.
Sputnik

RĪGA, 27. janvāris — Sputnik. Kilometriem dzeloņstiepļu, simtiem koka baraku un tūkstošiem novārgušu, nāvei lemtu cilvēku – pirms 75 gadiem, 1945.gada 27.janvārī Sarkanās armijas spēki ieņēma Aušvicas koncentrācijas nometni. Dažādi dati liecina, ka hitlerieši nāves nometnē noslepkavojuši vairāk nekā četrus miljonus cilvēku. Par to, kāda aina pavērās sarkanarmiešu acu priekšā, portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.

Cīņas par Poliju

Milzīgā Aušvicas nāves nometne līdz ar tās filiālēm tika atbrīvota Sandomirskas-Silēzijas operācijas ietvaros stratēģiskajā uzbrukumā Vislas un Oderas virzienā.

Vēsturnieks: Polija izmet mēslainē patiesību par Aušvicas atbrīvošanu

1. Ukrainas frontes spēkiem maršala Ivana Koņeva vadībā bija jāiziet pie Oderas upes, jāieņem placdarmi tālākai virzībai Vācijas virzienā un jāatbrīvo Polijas dienvidi no vācu fašistiskajiem okupantiem.

20.janvārī. 3. gvardes tanku armija sāka apiet vērmahta vienības no ziemeļiem gar Oderas upi, 21.armija kopā ar 31.tanku un 1.gvardes kavalērijas korpusu uzbruka no ziemeļiem un ziemeļrietumiem Beitenas pilsētas virzienā. No dienvidiem tuvojās 60.armija, uzbrūkot gar Vislas upi. Vairāki tūkstoši vācu karavīru nokļuva ielenkumā.

Smagās kaujās padomju karaspēks sakāva līdz desmit pretinieka divīzijas. Polijas dienvidi bija attīrīti, karadarbība pārvietojās uz Vācijas teritoriju. Sarkanā armija iegāja desmitos pilsētu un ciemu, ko pameta vācieši. Arī Aušvicā.

Elle zemes virsū. Ko ieraudzīja sarkanarmieši atbrīvotajā Aušvicas koncentrācijas nometnē

Atbrīvotāji no Austrumiem

Aušvicas koncentrācijas nometnē pirmie iegāja 59.armijas 115.strēlnieku korpusa un 60.armijas 106.strēlnieku korpusa kareivji.

Aušvicas nometnes atbrīvošanā iesaistīto vienību komandieri ziņoja, ka rajonā bija piecas nometnes, kurās bija ieslodzīti tūkstošiem cilvēku no Eiropas valstīm un Padomju savienības. Simtiem koka baraku ielenca 2,5-3 metrus augsti dzeloņstiepļu žogi vairākās rindās ar augstsprieguma strāvu.

"Bezgalīgi cilvēku pūļi, ko atbrīvojusi Sarkanā armija, pamet šo nāves nometni, - teikts 1.Ukrainas frontes militārās padomes locekļa ģenerālleitnanta Konstantina Kraiņukova telegrammā. – Viņu vidū ir ungāri, itāļi, franči, čehoslovāki, grieķi, dienvidslāvi, rumāņi, dāņi, beļģi. Viņi visi ir bezgala novārguši, sirmgalvji un jaunieši, māte ar zīdaiņiem un pusaudžiem, gandrīz visi – puskaili. Ļoti daudz ir mūsu padomju pilsoņu, Ļeņingradas, Kaļiņinas, Vitebskas, Tulas, Maskavas apgabalu iedzīvotāju, cilvēki no visas Padomju Ukrainas. Viņu vidū daudzi ir sakropļoti, ar spīdzināšanas, fašistu zvērību pēdām."

Vācijas kancleres vizīte Aušvicas nāves nometnē

100.strēlnieku divīzijas politiskās nodaļas priekšnieks apakšpulkvedis Kostins ziņoja, ka pēc Aušvicas ieņemšanas atbrīvoti vairāk nekā pieci tūkstoši cilvēku. Par nacistu zvērībām stāstīja viens no padomju karagūstekņiem, ieslodzīts nometnē no 1941.gada.

Par mazāko pārkāpumu vai darba normas neizpildīšanu cilvēkus piekāva gandrīz līdz nāvei. Sita ar nūjām, ar dzelzs stieņiem vai pātagām ar tērauda stieplēm. Atbilstoši pārkāpumiem bija paredzēti no pieciem līdz 60 sitieniem. Eksekūcijām bija pielāgoti speciāli soli, pie tiem piesēja ar siksnām. Daudzi gūstekņi izdarīja pašnāvību, neizturēja spīdzināšanas.

"Darbs nometnē bija ļoti smags, ēdināja ļoti slikti – pa 300 grami maizes, kurā bija daudz koka miltu, un kāļu zupa divreiz dienā, - stāstīja bijušais ieslodzītais. – Katru dienu strādniekus apskatīja, smagi slimos no nometnes aizveda un nogādāja īpašā nometnē, kur viņus nošāva vai nosmacēja gāzes kamerās un sadedzināja krāsnīs. Netālu no nometnes bija īpaši uzceltas četras milzīgas krāsnis, kurās sadedzināja nogalināto un nosmacēto cilvēku līķus. Bija arī divas lielas bedres, kur tāpat sadedzināja nomocītos – apkrāva ar malku un dedzināja."

Iznīcināšanas sistēma

Vācieši izstrādāja cilvēku piegādes, šķirošanas un slepkavošanas sistēmu, kas strādāja kā pulkstenis. Vairākus gadus Aušvicā ik dienas ieradās līdz astoņi vilcieni ar ieslodzītajiem. Visos 30 sastāva vagonos sagrūda 60-80 cilvēkus. Daži gāja bojā jau ceļā. No nometnes nevienu neizveda. Visi atvestie tika nekavējoties sašķiroti: darbspējīgos piespieda strādāt, nespēcīgos – sirmgalvjus, sievietes, bērnus – nosūtīja uz "nāves fabriku".

Elle zemes virsū. Ko ieraudzīja sarkanarmieši atbrīvotajā Aušvicas koncentrācijas nometnē

Avīzes "Pravda" kara korespondents Boriss Poļevojs rakstīja: "Pirmos divus gadus cilvēkus nogalināja kā parasti, nošāva un apraka lielos kapos pa 200-250 cilvēkiem. Simtiem tādu kapu ir nometnes austrumu daļā, ko nometnieki iedēvēja par "Hitlera aleju". 1942.gadā vācieši uzbūvēja divas krematorijas: pirmā, kurā līķi tika sadedzinati tāpat kā Maidanekā, atgādina lielu rūpnīcu kaļķu dedzināšanai, otrā – tā saucamais nāves konveijers."

"Simtiem brāļu kapu Latvijā - tas ir inscenējums?" Krievijas vēstnieks par reālo karu

Puskilometru garajā ēkā vācieši uzstādīja ogļraču krāsnis, kas sakarst līdz 800 grādiem. Līķi sadega astoņu minūšu laikā. Uz krāsnīm veda speciāli iekārtota telpa ar metāla grīdām – cilvēkus tur sadzina, aizbildinoties ar sanitāro apstrādi, lika izģērbties un nogalināja ar augstsprieguma strāvu. Pēc tam grīda pavērās, un līķi krita uz konveijera, kas veda uz krāsnīm. Apdegušās mirstīgās atliekas sasmalcināja un ar tām nomēsloja zemi nometnes tuvumā.

Īpaši nežēlīgi vācieši izrēķinājās ar Sarkanās armijas karavīriem un virsniekiem. 1.Ukrainas frontes politiskās pārvaldes informatīvajā ziņojumā, kas tika sagatavots uz bijušo ieslodzīto liecību pamata, ziņots, ka pirmie simt padomju karagūstekņi nonāca nometnē 1941.gada 20.septembrī. Pēc nežēlīgas nopratināšanas viņus nošāva. 1942.gada sākumā nometnē nonāca aptuveni 16 tūkstoši sarkanarmiešu – dažus mēnešus vēlāk starp dzīvajiem palika tikai aptuveni simt cilvēki.

Noslēpt pēdas

Vācieši centās slēpt savu noziegumu pēdas: nojauca ēku ar "nāves konveijeru" un citas krematorijas, nolīdzināja paugurus uz apbedījumu vietām, iznīcināja lielāko daļu dokumentu, sadedzināja arhīvus, ieslodzīto sarakstus un uzskaites kartiņas, noliktavas ar gūstekņu apģērbu un mantību. Aptuveni 50 tūkstošus gūstekņu aizdzina uz Vāciju, evakuēja vērtīgās lietas, mašīnas un iekārtas.

Starptautiskā fašistisko koncentrācijas nometņu gūstekņu atbrīvošanas diena

Pēc atbrīvošanas nometnē palikušajiem ieslodzītajiem pirmo palīdzību sniedza 106. un 28. strēlnieku korpusa medicīniskie dienesti. Vēlāk Aušvicā organizēja terapeitisko lauka hospitāli, ko vadīja Margarita Žiļinska – iepriekš viņa strādāja tādā pašā medicīnas iestādē blokādes lokā Ļeņingradā.

Aušvicas vadības un uzraugu tiesas procesi sākās jau 1945.gadā. Protams, nāves nometnes darbinieki mēģināja slēpties, piemēram, komendants Rūdolfs Hess tika aizturēts tikai gadu pēc kara beigām. Viņam tika piespriests nāves sods. Vairāki slepkavas tika tiesāti pat 80.gados.

Dažiem nacistiem izdevās izvairīties no taisnās tiesas. Piemēram, no soda izbēga ārsts Jozefs Mengele, kurš izmantoja ieslodzītos, dzīvus cilvēkus saviem medicīniskajiem eksperimentiem. To gaitā tūkstošiem ieslodzīto gāja bojā mokošā nāvē. Mengele bēga uz Latīņameriku, kur dzīvoja ar viltotiem dokumentiem un pat nodarbojās ar ārsta praksi. Par "nāves eņģeli" Aušvicā iedēvētais "ārsts" mira no sirdslēkmes 1979.gadā.