RĪGA, 1. janvāris – Sputnik. Uz 200 miljonus gadus veca smilšakmens plāksnes līdz ar dinozauru pēdu nospiedumiem zinātnieki atraduši "klīstošo akmeņu" pēdas – tādas pašas kā Nāves ielejā. Kas tas par fenomenu un kur meklējams tā cēlonis, portālā RIA Novosti stāsta Vladislavs Strekopitovs.
Klīstošie akmeņi – dinozauru vienaudži
Viens no pārskatiem ASV Ģeofizikas savienības sēdē gada nogalē bija veltīts šim zinātniskajam forumam neierastai tēmai – paleontologs Pols Olsens no Kolumbijas universitātes (ASV) atklāja, ka uz kādas ar juras periodu datētas smilkšakmens plāksnes, kas redzama Valsts dinozauru parkā Konektikutā, līdzās zauropodomorfā dinozaura Otozoum moodii pēdu nospiedumiem redzama vaga, kas interpretēta kā sena "klīstošā akmens" pēdas.
Akmeņi-ceļotāji
Peldošie, slīdošie, klīstošie akmeņi – tā dēvē ģeoloģisko parādību, ar ko zinātnieki pirmo reizi saskārās XX gs. sākumā izžuvušajā Reistrekplaijas ezerā Nāves ielejā ASV. Dažkārt pat 320 kilogramus smagi akmeņi, kas nokrituši ezera gultnē no apkārtējām dolomīta klintīm, noslēpumaini, bez jebkādas cilvēku vai dzīvnieku līdzdalības pārvietojas par simtiem metru, atstājot aiz sevis skaidri saskatāmas pēdas. Pie tam ne vienmēr tās ir taisnas – dažkārt akmeņi maina virzienu, ar līkumu vai taisnā leņķī.
Akmeņi pārvietojas tikai reizi divos vai trijos gados, pēdas saglabājas 3-4 gadus. Akmeņi ar rievotu apakšdaļu atstāj skaidri saskatāmas taisnas vagas, ar plakanu apakšdaļu – klīst no vienas puses uz otru. Dažkārt akmeņi apgriežas.
Kā tika atklāts noslēpums
Mediji sāka runāt par pārdabisku spēku iejaukšanos. Zinātnieki pieļāva, ka pie visa vainīgs stiprs vējš.
Taču akmeņi nepārprotami bija pārāk smagi, lai tos varētu iekustināt vējš. 1955.gadā ģeologs Džordžs Stenlijs no Mičiganas universitātes ierosināja "ledus plostu" hipotēzi". Sezonālas nelielas applūšanas rezultātā uz ezera virsmas salā veidojas ledus gabali. Tie pārvietojas, bet iesalušie tajos akmeņi atstāj pēdas. Piemēram, Stenlijs norādīja, ka tuvējo akmeņu trajektorijas ir gandrīz paralēlas un atkārto viena otras līkločus.
Šo hipotēzi atbalstīja arī ģeologs Džons Noels Ērls Vēbers. Viņš aprakstīja, kā veidojās akmeņu pēdas seklās vietās Lielajā Vergu ezerā (Kanādā).
1995.gadā zinātnieki no ASV Hempšīras koledžas profesora Džona Reida vadībā apkopoja divus gadu desmitus ilgus novērojumus un parādīja, ka vagas, ko akmeņi atstājuši aukstajā un mitrajā 1992./93.gada ziemā, ļoti līdzinās 80.gadu beigās atstātajām pēdām, kad uz ezera virsmas tāpat veidojās ledus. Viņi secināja, ka akmeņi pārvietojošies kopā ar ūdens nestajiem ledus gabaliem.
2011.gadā amerikāņu fiziķu grupa, ko vadīja paleontologs Ralfs Lorencs no Džona Hopkinsa universitātes, eksperimentāli apstiprināja, ka pat ļoti plāns ledus vēja ietekmē spēj izkustināt no vietas lielus akmeņus. Ledū iesalušie akmeņi paceļas, tāpēc pārvietojas par vieglāk.
Lai pieliktu punktu diskusijām, zinātnieki organizēja detalizētus pētījumus Nāves ielejā ar nepārtauktas fiksācijas kameru, paralēlu meteoroloģisko pētījumu un GPS kontroles starpniecību.
Eksperiments sākās 2011.gada ziemā. Piecpadsmit akmeņi ar piestiprinātiem GPS detektoriem tika izvietoti ezera gultnes dienvidu daļā, kur parasti sāk ceļu no kalna nogāzes noripojušie akmeņi.
Pirmie divi gadi nekādus rezultātus nedeva. Tikai pēc tam zinātniekiem paveicās. 2013.gada novembra beigās rets ziemas ciklons atnesa līdz Reistrekplaijas rajonam spēcīgus nokrišņus – lietu un sniegu. Naktī ezera dienvidu daļu pārklāja 3-6 milimetrus bieza ledus kārtiņa, kas salūza atsevišķos ledus gabalos. Kopā ar tiem akmeņi devās ceļā ar ātrumu aptuveni 5 metri minūtē.
2013.gada decembrī un 2014.gada janvārī akmeņi pārvarēja 224 metrus. Mobilitātes epizodes ilga no dažām sekundēm līdz 16 minūtēm. To fiksēja kameras. Tā klīstošo akmeņu noslēpums bija atklāts.
Ledus plosti un mikrobu paklāji
Vajadzīga reta dabas apstākļu sakritība, lai akmeņi iekustētos. Pirmkārt, Nāves ielejā, vissausākajā vietā uz Zemes, ir jānolīst spēcīgam lietum. Pēc tam gaisa temperatūrai strauji jākrītas, lai ūdens sasaltu, pirms tas paspējis izgarot. Un, visbeidzot, nepieciešams pietiekami spēcīgs vējš, kas sadauza ledu gabalos un pārvieto tos pa seklo ūdeni zem tiem.
Valgme sakrājas tikai ezera dienvidu daļā – tā ir četrus centimentrus dziļāka nekā ziemeļu daļa. Taču ledus gabali pārvietojas uz ziemeļiem, jo no trim pārējām pusēm ieleju ieskauj kalni.
Tādi apstākļi iespējami tikai rītausmā pēc aukstas nakts. No rīta, kad saule izklausē plāno ledus kārtiņu, akmeņi vairs nepārvietojas.
Kustības trajektorijas līknes un krasie pagriezieni liecina par vēja ātruma un virziena izmaiņām, kā arī ledus gabalu sadursmēm.
Tāpat zinātnieki noskaidrojuši, kā rodas vagas, kuru galā akmeņu nav. Agrāk parka administrācijai šķita, ka akmeņus pievāc tūristi – kā suvenīrus. Patiesībā "nevienam nepiederošās" pēdas atstāj ledus krāvumi, kas vēlāk izkūst.
Pārsteidzoši, ka šis mehānisms – akmeņu iesalšana un vēlāka pārvietošanās ledū, kas raksturīga augstkalnu rajoniem un arktiskajai piekrastei, Reistrekplaijā darbojas subtropu klimata apstākļos.
Eksperimenta autori uzskata, ka tas pats notiek arī citos ezeros, kur atrasti klīstošie akmeņi: Little Bonnie Claire Playa un Alkali Flat Nevadas štatā, Bonneville Playa Jutas štatā un Magdalina Dienvidāfrikā.
Savukārt pēdas Altiljo Čika ezera dibenā Spānijas centrālajā daļā radušās cita iemesla dēļ. Pētnieki uzskata, ka galvenā loma ir mikrobu paklājiem – plānām biogēnām plēvītēm, kas klāj dibenu nelielā dziļumā. Izžūstot seklajai ūdenstilpei, vēja dzītie akmeņi viegli slīd pa tās gludo virsmun un atstāj vagas.
Vulkāniskā ziema
Paleontologi, kuri atrada klīstošo akmeņu pēdas uz senās akmens plāksnes, uzskata, ka tās radījis "ledus plosta" mehānisms, jo uz mikrobu paklājiem diezin vai būtu tik labi saglabājušies dinozaura pēdu nospiedumi – tajos saskatāma pat rāpuļu ādas tekstūra.
Digitālā fotogrammetriskā modelēšana parādīja, ka akmens pēdas dziļākās garenvagas plāksnē klāj sīkas paralēlas plaisiņas, ko aizpildījuši dubļi. Tas liecina, ka izsīkušās ūdenstilpes dibenu, pa kuru staigājis dinozaurs, klāja mālu slānis, nevis organiska plēvīte.
Taču arī "ledainajai" hipotēzei ir savi trūkumi. Lieta tāda, ka pirms 200 miljoniem gadu tagadējā Konektikutas štata teritorija atradās gandrīz uz ekvatora, aptuveni 18. ziemeļu platuma grādā. Lielākā daļa tolaik šajā rajonā mītošo augu un dzīvnieku, kuru vidū dominēja dinozauri, nebija pielāgojušies salam.
Lai atrisinātu šo pretrunu, autori diskutē par vulkānisma uzliesmojumu Ziemeļamerikas kontinentā juras perioda sākumā vai mazliet agrāk. Atmosfērā nokļuvis milzīgs daudzums pelnu – iestājās vulkāniskā ziema.
Īslaicīgas salnas tropos gadījās jau pirms 200 miljoniem gadu. Akmeņi "klīda" šajā periodā. Savukārt vulkāniskās ziemas radīto globālo klimta pārmaiņu rezultātā no planētas virsmas pazuda 76% bioloģisko sugu pārstāvju, tostarp – arī dinozauri.