ASV lēmums radījis gluži citādu realitāti. Patlaban Amerika ir atbildīga par 14,3% siltumīcu gāzu izmešu pasaulē, bet Krievija – tikai par 4,9%. Tomēr ASV izstāšanās no siltumhnīcu gāzu izmešu kontroles procesa noteikti liks arī citām lielvalstīm, piemēram, Ķīnai (29,4% izmešu) un Indijai (6,8%) apdomāt tādu pašu lēmumu, portālā RIA Novosti stāsta Aleksejs Anpilogovs.
Zaļā enerģija negarantē glābiņu
"Pārdomas" ir saprotamas: atšķirībā no agrākā ierobežojošā Kioto protokola, kurā paredzētie sodi bija visai lojāli un drīzāk ļāva tirgot izmešu kvotas, Parīzes konvencija paredzēja nodokļu ieviešanu par izmešiem. Tādas pieejas apstākļos visas konkrētajā valstī ražotās preces bija jānovērtē un jāaprēķina tā saucamās ogļskābās gāzes pēdas, kas veidoja īpašā nodokļa aprēķina pamatu. Pie tam nodokli bija plānots nodot nevis nacionālajai ekonomikai, bet kaut kādam starptautiskajam Zaļajam klimata fondam ar galveno mītni Dienvidkorejā. Tā galvenais uzdevums – līdzekļu globāla sadale par labu "zaļajām" ekonomikām un uzņēmumiem, kuru attīstību bija plānots stimulēt, apliekot ar nodokli ekonomikas un uzņēmumus, kas aktīv izmanto fosilo ogļūdeņradi.
2010.gadu vidū kļuva skaids, cik nepieciešams ir finansiālais "balsts" šķietami novatoriskai un perspektīvai zaļajai ekonomikai – fosilās degvielas zemo cenu periodā "zaļie" ražotāji vienkārši nevarēja savilkt galus kopā, neskatoties uz savas produkcijas totālo subsidēšanu.
Piemēram, par "melnākajiem" zaļajai ekonomikai un enerģētikai kļuva 2009. un 2016.gads, kad naftas cenas pasaulē būtiski kritās. Starp citu, patlaban vērojama tāda pati situācija, taču tagad tās cēlonis ir dabasgāzes zemā cena. Piemēram, ceturtais lielākais pasaulē un lielākais vēja ģeneratoru ražotājs Vācijā – Enercom GMBH atlaiž 3000 darbinieku – gandrīz visu personālu. Jaunu pasūtījumu nav, pagājušo 12 mēnešu laikā ierasto 700 vēja ģeneratoru vietā izgatavoti un uzstādīti tikai 65. Tagad vācieši centīsies iziet pasaules tirgū, taču arī tur var klāties bēdīgi pēc Trampa lēmuma.
Izrādījies, ka zaļās ekonomikas mākslīgo finansiālo "kruķi" sagrauzusi korupcija un "pieraksti", kas rada nepatiesas "ogļskābās gāzes pēdas".
Piemēram, Nīderlandē, kas lepojas ar zaļās enerģētikas procentu, vēja un saules ģenerācijas apogeju un kritumu kompensācijai plaši tiek izmantotas no ogļu TES pārbūvētas stacijas, kas izmanto koka granulas. Šķiet, īsta zaļā idille! Taču, kā vienmēr, svarīgākās ir fineses. Nīderlandē meža nav, granulas nākas pirkt ASV. Ja pieskaitīsim granulu sadedzināšanā radītajiem izmešiem visu to, kas lido gaisā to savākšanas, ražošanas un transportēšana procesā, izmešu apjoms ir teju vai lielāks nekā vietējo ogļu sadedzināšanas procesā.
Toties papīros situācija ir ideāla, jo pēc standarta visi koku dedzināšanas procesā radītie izmeši "pieder" valstij, kurā koki nozāģēti. Tātad Nīderlande krāpnieciskajā shēmā ir tīra, holandiešu TEC sadedzināto granulu "ogļskābās gāzes pēdas" pieder amerikāņiem. Un tagad, kad Tramps tik un tā izstājies no Parīzes konvencijas, visus šos neērtos jautājumus gluži vienkārši var paklusām norakstīt. Tad Nīderlande būs absolūti zaļa.
Jāpiebilst, ka pati koka granulu fabrika atrodas daudz cietušajā Kalifornijā, un neizskatās īsti rožaina – tā būvēta ar virkni pārkāpumu un pilnīgi pretēji sabiedriskajam viedoklim. Kokus viņi nebūt nezāģē tā, kā iecerēts un kā jūs iztēlojaties. Ar Parīzes konvencijas starpniecību subsidētajām granulu ražošanā viņi liek lietā ne tikai zarus, malku, degušus vai nokaltušus kokus, bet arī dzīvus būvkokus, ko itin labi būtu iespējams izmantot citās daudz svarīgākās nozarēs. Tādu ekoloģisku un ekonomisku fiasko padarījis iespējams "ogļskābās gāzes pēdu" mehānisms.
Cik izmaksās "zaļā" enerģija?
Ekonomika un enerģētika ar zaļajiem enerģijas avotiem un līdzteku mehānismiem vienkārši nav dzīvotspējīga. Piemēram, franču sabiedriskais darbinieks Aleksandrs Lorēns nolēma aprēķināt, cik Francijai izmaksās pāreja pie vēja un saules enerģijas, ja tā atteiksies no kodolenerģijas, kas patlaban veido valsts enerģētikas pamatus. Izrādījās, ka Francijai nāksies četrkārt samazināt elektroenerģijas patēriņu, un šī rādītāja ziņā tā nostāsies līdzās tik progresīvām valstīm, kā Nigērija un Ēģipte.
Lorēns secināja: atsakoties no kodola, ogļu un gāzes elektrostacijām par labu Saules un vēja ģeneratoriem, Franciju skars Vācijas bēdīgais liktenis, - tā iztērēja 500 miljardus eiro programmai, kas paredzēja atteikšanos no kodolenerģētiks, taču rezultātā ražo deviņas reizes vairāk siltumnīcas gāzu enerģijas ražošanā nekā Francija.
Tāds paradokss nav grābts no debesīm: slēdzot atomelektrostacijas, kas ražošanas ciklā izmet atmosfērā 6 gramus ogļskābās gāzes uz kilovatstundu, to vietā nāksies izmantot vēja (11 g CO₂ uz kWh) un Saules (80 g CO₂ un kWh) elektrostacijas. Jāpiebilst, ka naktī un bezvējā nāksies slēgt iekšā ogļu elektrostacijas (820 g CO₂ un kWh) un gāzes turbīnas (420 g CO₂ uz kWh). Tas iznīcinās visu pareju pie zaļās enerģētikas un atmetīs Franciju gadsimtu tālā pagātnē.
Pēc Lorēna domām, tāda pieeja dāvās priekšrocības Krievijai un Ķīnai, jo nestabilie atjaunojamie elektroenerģijas avoti padarīs Franciju atkarīgu no retajiem metāliem (to piegādes tirgū Ķīna ieņem kvazimonopolista stāvokli). Nomainot AES pret gāzes centrālēm, augs Francijas atkarība no Krievijas gāzes piegādēm.
Rodas vienkāršs jautājums: ko tādā situācijā iesākt Krievijai?
Spriežot pēc visa, mēģinājumi finansēt zaļo enerģētiku uz "ogļskābās gāzes pēdu" rēķina mirst nost mūsu acu priekšā. "Zaļie" centieni nokļuvuši strupceļā: paši par sevi tie gandrīz nav dzīvotspējīgi, bet ārējais atbalsts uz ogļūdeņražu ekonomikas rēķina grauj ekonomisko kārtību, uz kuras balstās mūsdienu cilvēce.
Nu, bet ja paskatīsimies no otras puses: ja jau Parīzes Klimata konvencija faktiski ir klīniskās nāves stāvoklī, iespējams, Krievijai vajadzētu citādi paskatīties uz neizbēgamo nākotni, kurā globālā temperatūra tomēr pieaugs par diviem grādiem pēc Celsija skalas?
Uzmanīgi izlasot prognozes, ko sniegusi Starpvaldību grupa klimata izmaiņu jautājumos (tās liktas Parīzes konvencijas pamatā), varam iztēloties "Krieviju 2050.gadā", kas rīt ASV pēdās izstāsies no Klimata konvencijas un vairs neizūknēs līdzekļus no ogļūderažu ekonomikas par labu "zaļajiem eksperimentiem".
Šajā prognozē 2050.gadā Maskavā būs tāds klimats, kāds tagad valda Krasnodarā: valsts megapoles iedzīvotāji, nekur nepārvākušies, dzīvos kā Pizas pilstā Itālijā vai gruzīnu Kutaisi – tur jau būs sausi subtropi. Jaltas sausie subtropi pārvērtīsies par mitrajiem subtropiem kā Gelendžikā vai Batumi. Sanktpēterburgā valdīs tādi paši apstākļi kā pašlaik Vladivostokā, un "Pēterburgas svina debesis" varēs izmest no prāta. Subarktiskās Surgutas klimats 2050.gadā atgādinās laikapstākļus Ņižņij Tagilā. Pat visaukstākā lielā pilsēta Krievijā – Jakutska būs "pārcēlusies" uz tagadējās Čitas vietu.
Pie tam jāpatur prātā, ka fosilā degviela – nafta, gāze, ogles – patiešām izsīks. Mūsu ogļūdeņražu ēra var beigties apmēram tajā pašā 2050.gadā. Protams, atradnes nebūs gluži izsīkušas, taču nafta, gāze un ogles tobrīd jau būs daudz dārgākas nekā tagad. Starp citu, par to uztraukties arī nevajag: kā jau bija teikts, "zaļā" enerģija nav lēta, un fosilās degvielas augstā cena tai nāks tikai par labu.
Tāpat globālā sasilšana dāvās priekšrocības Krievijai. Valstij, kuras lielākajās pilsētās ziema pārsvarā ilgst četrus vai piecus mēnešus gadā, vietumis – pat pusgadu, valstij, kas apkurei tērē lauvas tiesu dabasgāzes (pie tam ieņemot otro vietu pasaulē tās patētiņa ziņā), diezin vai vajadzētu būt globālās sasilšanas apkarotāju avangardā, ja jau tas ir absolūti neizbēgams.
Galu galā, Krievijas fosilās degvielas rezerves patiešām ievērojami izsīks līdz 2050.gadam. Tāpēc tādu nepatīkamu situāciju labāk sastapt "klimatiskajā Krasnodarā", nevis "klimatiskajā Surgutā".