RĪGA, 1. novembris — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. Aleksandrs Sosnovskis ir vācu žurnāla World Economy redaktors, VFR ārpolitikas biedrības (DGAP e.V) un Vācijas Žurnālistu savienības loceklis. Jau 15 gadis viņš lasa lekcijas par starptautiskajām attiecībam un ekonomiju Hamburgas Starptautiskās politikas un ekonomiks institūtā Haus Rissen, aizsardzības akadēmijā Bundeswehr, FDP Berlin, CDU Hannover un Friedrich-Naumann-Stiftung. Pēc diskusiju kluba "Kultūras līnija" ielūguma viņš nolasīja atklātu lekciju Rīgā un atbildēja uz Sputnik Latvija jautājumiem par Eiropas drosību.
Vācijas politika lielā mērā ietekmē visas Eiropas Savienības ceļu. Jāatzīst, ka daudzu citu ES jurisdikciju politiskās elites diskursi bieži vien ir pārlieku emocionāli un tiem nav nekādas nozīmes vai ļoti maza ietekme, lai iespaidotu visas Eiropas attīstību. tāpēc VFR izvirzījusies Eiropas valstu ūnijas līdera vietā.
Līdz ar Lielbritānijas izstāšanos no ES sastāva Berlīnes loma nostiprināsies vēl vairāk. Pie tam der groß Chef – visas pārējās Eiropas "lielā vācu bosa" stāvoklis uzliek Vācijai smagu atbildības nastu un spiež atbildēt uz augstajam statusam atbilstošiem izaicinājumiem.
"ES izaicinājumi ir sistemātiski. Ja necensties tos risināt, tie pārvēršas par problēmām. Pirmais ir savienības nevadāmība, kas aizvien vairāk atgādina Padomju Savienību pirms perestroikas, kura nespēja atrisināt iekšējos izaicinājumus. Otrais – spēki, kas rausta ES uz dažādām pusēm, kā, piemēram, gadījumā ar Brexit un Kataloniju. Trešais – liberālās tendences pret nacionālajām. Eiropas Savienības vadības efektivitāte krītas," konstatēja Aleksandrs Sosnovskis.
"Guļošie" džihādisti un liberālisms
Sosnovskis vēro, kā ES pārvaldes struktūras Briselē pārvēršas par organizācijām, kas nodarbojas ar vispārējām problēmām vai risina jautājumus, kam nav nekāda sakara ar ES valstu ūnijas uzdevumiem un izaicinājumiem. Šeit var atsaukt atmiņā ES noteikumus, kuri regulē gurķu pieļaujamo līkumu. Pie šī reglamenta Eiropas Parlamenta deputātu darba grupas taču strādāja laikā, kad musulmaņu rajonā Mālbekā Briselē radikālie islāmisti pirka ieročus un taisīja bumbas teroraktiem.
"Es tikai mazliet pārspīlēju, tomēr ES pārvaldes iestādes pārvēršas par konceptuālu birokratizētu organizāciju, kas attālinās no realitātes. Tas attiecas uz visu, ieskaitot kļūdas," konstatēja Sosnovskis. Pēc viņa vārdiem, Eiropas Komisijas kļūda, un, pirmkārt, Vācijas liberālisms izraisījis Eiropā bēgļu krīzi no Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm, ko sankcionēja Eiropas vadība.
"Neomigranti ir ļoti nopietna Vācijas problēma, bēgļi ir mainījuši valsti. Es pats esmu 90.gadu sākuma bēglis, no tiem laikiem, kad nupat sabruka Berlīnes mūris. Strādāju par krāvēju un citos tamlīdzīgos darbos, tas ir normāli. PSRS sabrukuma laikā uz VFR migrēja 400 tūkstoši padomju pilsoņu, kuru vidū 90% bija augstākā izglītība un profesija. Taču šis arābu bēgļu vilnis ir pavisam citāds – citas tradīcijas, principi, attieksme pret ģimenes dzīvi, izglītību un perspektīvām. VFR Konstitūcijas aizsardzības federālās iestādes vadītājs, pēc būtības, pretizlūkošanas dienesta priekšnieks tika atstādināts no amata par to, ka bēgļu vilni saistīja ar drošības apdraudējumu. Saskaņā ar pretizlūkošanas datiem, starp 1,3 miljoniem arābu bēgļu 30% nav iespējams precīzi identificēt. Nav saprotams, kas viņi tādi ir. Un 10% no šīs migrantu kategorijas pieder pie "guļošo" radikālo islāmistu kategorijas, tas ir, pie vides, kurā džihāda teroristi var smelties kadrus," paskaidroja Sosnovskis.
Oficiālā elite neatzīst toksisko izaicinājumu – riski tiek nivelēti. Taču radikālais islāms aizvien vairāk ietekmē Vāciju un citas attīstītās Vecās Pasaules valstis.
Vēl viena tendence – mainās radikālisma poli. Pirms divdesmit gadiem bija skaidrs, kas tas ir – radikālisms, bet tagad vācu sabiedrība to aptver ar grūtībām. Liberāļi ir kļuvuši radikālāki nekā labējie. Liberālie aktīvisti pieprasa, lai visa sabiedrība atteiktos no konservatīvajām vērtībām, tiecas pie saviem mērķiem ar nežēlīgām metodēm, līdz pat diktatūrai un agresīviem soļiem.
"Vai atceraties, cik skaisti viss nesen sākās ar Grētu Tūnbergu? "Kā uzdrošināties jūs, kas nozaguši manu bērnību?" Meiteni gribēja izvirzīt Nobela miera prēmijai. Bet nesen VFR prezidents Franks Valters Šteinmeiers (Donbasa "miera formulas" autors, kas pamazām sāk strādāt) paziņoja: nevajag labus ekoloģiskos lozungus aizvietot ar diktatūras principiem. Darbā bieži satiekos gan ar vācu kreisajiem, gan labējiem – ar partijas "Alternatīva Vācijai" AFD politiķiem, kurus dēvē par nacistiem. Kādi tad viņi ir nacisti? Protams, ne. Viņi vēlas saglabāt konservatīvās vērtības – baznīcu, sabiedrību, tradicionālo ģimeni ar bērniem un bez LGBT propagandas. Tas garantē sabiedrības izdzīvošanu. Vienkāršs piemērs: sēžoties lidmašīnā, jums skaidro, ka skābekļa maska jums vispirms jāuzvelk pašam, pēc tam – bērnam. Elpojiet skābekli, parūpējieties par kaimiņu un mazuli, citādi gan pats iesiet bojā, gan viņi. Šie aviācijas drošības noteikumi rakstīti ar asinīm, un tas attiecas arī uz sabiedrisko politiku," apliecināja politologs.
Gorbačova vājums
Atbildot uz Sputnik Latvija jautājumu par Vācijas – NATO valsts – pašreizējo aizsardzības doktrīnu, Sosnovskis akcentēja, ka pati ideja "Drang nach Osten" (straujš uzbrukums austrumu virzienā, Trešā reiha uzbrukuma stratēģijas elements – red.) mazākā mērā raksturo Bundesvēra vadību un mūsdienu Vācijas politiķus, nekā citus NATO dalībniekus.
Sosnovskis uzskata, ka par Ziemeļatlantijas alianses paplašināšanās katalizatoru kļuva PSRS pirmā un pēdējā prezidenta Mihaila Gorbačova vājums. 90.gados, kad Komunistiskās partijas bijuša līdera dzīvesbiedre Raisa Gorbačova ārstējās no vēža Minsterē, Sosnovskis bija telereportieris Gorbačova preses komandā, un viņi bieži sarunājās.
"Man ir divējāda attieksme pret Gorbačovu: no vienas puses, daudzējādā ziņā viņš personīgi padarīja Krieviju par demokrātisku valsti un deva padomju republikām iespēju gūt neatkarību. No otras puses, viņš gļēvi palaida vējā visus sasniegumus, par ko gadu desmitiem cīnījušās veselas paaudzes. Pavaicāju Gorbačovam, šķiet, tas bija 1997.gadā: kā tad tā, viss nesen beidzies, nav Padomju Savienības un Varšavas līguma organizācijas, bet NATO jau uzņem bijušās sociālistiskās valstis un drīz vien šī militāri politiskā alianse būs pie Krievijas robežām. Vai jums šķiet, viņš atbildēja uz šo jautājumu? Nē, viņam nebija, ko teikt," atcerējās politologs.
NATO paplašināšanās, bez Gorbačova visa šī modernā smagā un dārgā militāri propagantiskā mašīna patiešām būtu apaļa nulle. Gorbačova vēlīnās ēras laikā miera formula Eiropā bija vienošanās "2+4": abas Vācijas – Austrumu un Rietumu – un Francija, Lielbritānija, ASV un PSRS.
Līgumā bija 10 punkti, ieskaitot Vācijas saistības neizstrādāt kodolieročus, bet tagad ASV GKS bāzēs Vācijā glabā kodolbumbas. 1988.gadā kanclers Helmuts Kols neatļāva NATO mācības ar kodolieroču pielietojuma imitāciju pret ienaidnieka pozīcijām, viņš noraidīja ASV lūgumu.
"Pavisam nesen amerikāņu stratēģiskie bumbvedēji B52 izspēlēja tādus manevrus pēc gadu desmitiem relatīva miera Eiropā. Es ļoti uzticos Bundesvēra vadībai un virsniekiem un varu jums apliecināt, ka viņi, nevis kaismīgie politiķi, saprot, cik bezperspektīvs un bezcerīgs ir karš, turklāt vēl karš ar Krieviju, taču tagad visi miera līgumu punkti, kā "2+4" INF, par kodolarsenāla ierobežojumiem ir izmesti atkritumos. Jaunās spēku pārdales stratēģijas ietvaros Eiropā tiek demontētas visas miera vienošanās. Visi panākumi, vienošanās, kas panāktas Jaltā un Potsdamā, ir izmestas atkritumos. Kad tika sadalīta Dienvidslāvija, vienalga, vai mēs to gribam vai ne, ASV savos triecienos Serbijā parādīja, ka var risināt uzdevumus bez ANO mandāta, bet jebkādiem globāliem noteikumiem un organizācijām," atgādināja Sosnovskis.
Vācija, tāpat kā Turcija, atļaujas pati savu politiku attiecībās ar ASV militāri rūpniecisko lobiju, pie tam saglabājot vietu NATO. Protams, tāds politiskās brīvības dziļums nav sasniedzams citām dalībvalstīm, tādām kā Baltijas valstis, Rumānija ar Bulgāriju un Polija, kas cer nostiprināties pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES.
ASV vēstnieks Vācijā Ričards Grenels sūkstījās, ka Vācija NATO aizsardzībai atvēl tikai 1,3% sava IKP: "mēs jūs aizsargājam, bet jūs pelnāt uz vācu automašīnu eksporta rēķina uz Ameriku". Galu galā Vācija iesniedza aizsardzības budžeta palielināšanas grafiku, kurā asingnējumu apjoms 2% apmērā no IKP tiks sasniegts vien 2030.gadā.
"llgu laiku lasīju lecijas Bundesvēra virsniekiem drošības akadēmijā Hamburgā. Kad runāju ar virsniekiem, saprotu, ka karavīri ir tas Vācijas iedzīvotāju slānis, kas nevēlas karu. Kamēr armija nevēlas "Uzbrukumu un vētru", kara nebūs arī politiķu galvās," konstatēja Sosnovskis.
Viņš pastāstīja kādu interesantu piemēru no salīdzinoši nesenās prakses. 2014.gadā, kad Kijevā, Bankovaja ielā jau iekārtojās prezidenta Petro Porošenko administrācija, bet Donbasā notika šausminošā traģēdija ar Malaizijas Boeing, Sosnovskis lasīja lekciju vācu speciālo uzdevumu vienības karavīriem, kuri devās uz karadarbības rajonu Ukrainā, lai atbalstītu izlūkošanas vienību ar bezpilota droniem.
"Lasīju viņiem lekciju trīsarpus stundas, ar ilustrācijām no interneta. Stāstīju, kā tika dibināta Ukraina, kāda loma okupācijā un genocīdā bija Stepanam Banderam un OUN-UPA. Tas bija skarbi, reālistiski un ļoti godīgi. Pēc lekcijas grupas komandieris teica, ka tamlīdzīgu informāciju viņi nesaņem ideoloģisku apsvērumu dēļ.
"Paldies jums par patiesību, - teica virsnieks. – Mēs braucam uz Ukrainu nevis karot, bet gan piesegt mūsu puišus ar bezpilota aparātiem virs karadarbības zonas Doņeckas un Luganskas apgabalos. Tā viņš apgalvoja un uzdāvināja man pudeli vīna. Uz tās etiķetes parakstījās visi vienības kareivji. Šo pudeli es vēl neesmu atvēris – vīnu iedzeršu, kad Ukrainā beigsies pilsoņu karš," noslēgumā apliecināja politologs.