Latvijas institūta vadītājs intervijā Latvijas radio atzina, ka Vikipēdijā bijušas nepareizas veselas divas taktis Latvijas himnā. Tas pavisam noteikti bojāja visu iespaidu par valsti zinātkāru ārvalstnieku acīs, kuri pēta pasauli ar tīmekļa enciklopēdijas palīdzību, un neļāva pašiem valsts iedzīvotājiem dzīvot un baudīt labklājību.
Skaidrs taču, ka himna nav nekāds šansons, tā ir sakrāla lieta. Viena kļūdaina nots var izjaukt harmoniju, un viss būs kaķim zem astes. Ne velti savulaik Latvijā aizliedza neprofesionāļiem dziedāt himnu.
Tagad, kad kļūda (varbūt par krievu hakeru ļaundarība) ir atklāta, mēs sāksim dzīvot no jauna, pareizi un laimīgi, elposim ar pilnu krūti pa ceļam pretī gaišajai nākotnei.
"Latvijas nīdēju" paaudze
Diemžēl šajā ceļā mūs vēl gaida daži šķēršļi un nepatīkami atklājumi, piemēram, tas, ar ko nesen gadījās saskarties latviešu žurnālistei Elitai Veidemanei. Viņa taču dzīvoja ar pārliecību, ka "tumšie spēki" palikuši tur, kur tiem klājas – pagātnē. Ka visādi orki, goblini un pārējās "ždanokas", kas vēlas, lai krievu bērni skolā mācītos dzimtajā valodā, pamazām izmirst. Ka uz vēstures skatuves kāpj jauni, sārtvaidzīgi, Krievijas propagandas nesabojāti un dzimto valodu aizmirsuši kādreizējie krievi. Kaut kas aizgājis šķībi.
Vai atceraties neseno stāstu par to, kā vēsturnieks Aleksandrs Filejs savā lapā Facebook apsveica visus ar padomju karaspēku ienākšanas Latvijā 1940.gadā jubileju?
Filejs uzskata, ka Latvijas Republikas nabadzīgākie iedzīvotāji, kuru valstī bija vairākums, priecājās par padomju varas ienākšanu. Viņa viedoklis tā šokēja Veidemani, ka viņa iegrima smagās pārdomās. Galu galā žurnālistei nācās atzīt: Filejs nav ne muļķis, ne slims. Viss ir daudz sliktāk. Viņš ir jauns, labi izglītots cilvēks, mācījies Puškina licejā, pēc tam – Latvijas universitātē, Latvijas pilsonis, atzīts rakstnieks.
Žurnāliste secināja, ka prevalstiskajā un pretlatviskajā vidē sākuši parādīties jauni, gudri cilvēki, kam grūti pārmest vecmodīgo šovinismu, kas bija raksturīgs 90.gadu interfrontes piekritējiem, kam smadzenēs bija tikai divas rievas – pirmā no Iļjiča kepkas, otrā – no cirvja, kas nejauši nokritis no krāsns. Parādījušies izglītoti un mūsdienīgi krievvalodīgie jaunieši ar milzīgu vēsturisko faktu bagāžu, cilvēki, kuri prot šos faktus interpretēt viņiem vajadzīgajā ideoloģiskajā virzienā. Aug pavisam jauna Latvijas nīdēju paaudze, kuri tā intelektuāli nozākās Latviju, ka nebūs pie kā pieķerties.
Tas nav kauns – runāt krieviski
Nepiekrītu Veidemanes viedoklim par to, ka Filejs ienīst Latviju. Drīzāk gan, gluži pretēji, tas atgādina patiesības asnu, kas mēģina izlauzties cauri oficiālās ideoloģijas betonam, un Filejam Latvija rūp vairāk nekā dažam labam izrakstītam patriotam.
Ļoti pārsteidz pieredzējušās žurnālistes, nacionālistes un patriotes naivums. Pat ja atzīsim, ka Latvijā izaugusi jauna "nīdēju" paaudze, rodas jautājums: kā tas varēja notikt? No kurienes? Kas to būtu domājis! Mēs te taisāmies jaukt nost viņiem nozīmīgus pieminekļus, aizliegt dzimto valodu viņu bērniem un asmilēt viņus. Mēs saukājam viņus par "utīm, vatņikiem un urlām". Bet viņi nekādi nespēj mūs iemīlēt!
Protams, tādiem kā Veidemanei patiktu krievi, kuri atzītu, sak, "jā, mēs esam kā utis", "jā, ir kauna lieta runāt krieviski". Taču tādu homunkulu Latvijas jaunās politiskās realitātes kolbā vēl nav daudz, neskatoties uz visām pūlēm. Ar varu mīļš nebūsi. Darbība rada pretdarbību.
Varbūt pienācis laiks nosaukt lietas īstajos vārdos? Veidemane un viņai līdzīgi ļautiņi vēlas panākt no Latvijā dzīvojošajām mazākumtautībām pakļaušanos, asimilāciju, piekrišanu kļūt par otrās šķiras cilvēkiem. Protams, neviens jau to atklāti neatzīst. Tāpēc Latvijas skaistajā himnā ir skanējušas, skan un diemžēl arī nākotnē skanēs kļūdainas notis.