Grūti iedomāties pārliecinošus argumentus, lai sapulcētu apspriedē Briselē parasti visai aizņemtos NATO valstu aizsardzības ministrus tikai ar mērķi aprunāties, "ko darīt, ja Krievija neizpildīs ASV ultimātu par atgriešanos pie vienošanās par vidēja un maza darbības rādiusa raķešu likvidāciju". Gan tikšanās dalībniekiem, gan tās vērotājiem ir skaidrs: ASV un to pēdās arī Krievija domās līgumam jau pielikušas punktu.
1987.gadā parakstīto Līgumu INF ar tā līdzšinējo saturu saglābt neizdosies, tāpēc spriedelēšana "ko darīt, ja..." izskatās kā velta laika tērēšana. Eiropai – visvairāk ieinteresētajai pusei – nāktos izdarīt spiedienu pret Vašingtonu, lai pārliecinātu to atteikties no raķešu bruņojuma modernizācijas plāniem, nevis uzvelt visu vainu Krievijai un izvirzīt tai ultimātus.
Jāpiebilst, ka Krieviju ir ļoti viegli apsūdzēt daudzos "grēkos". Pirmkārt, valsts pati demonstrē ieganstus apsūdzībām. Otrkārt, pat gadījumā, ja Krievija mēģina ieskaidrot Rietumiem, ka apsūdzības ir nepamatotas, tam gandrīz nekad nav rezultāta, jo paskaidrojumi automātiski tiek iekļauti "tradicionālā nolieguma" kategorijā. Lai ko Maskava teiktu šajā gadījumā ar vidēja un maza darbības rādiusa raķetēm, lai ko tā censtos demonstrēt, tās argumenti tiek noraidīti bez jebkādām runām.
ASV nemaz neplānoja dislocēt raķetes Eiropā
Ņemot vērā militārās zinātnes sasniegumus, tas ir, ātrumu, precizitāti, nemanāmību un relatīvi nelielo attālumu, domājamās modernās sauszemes bāzes VMDR raķetes, ko Krievija, pēc ASV domām, izvieto Eiropā, ir gandrīz neiespējami pārtvert un notriekt. Taču, domāju, eiropiešu bažas ir pārspīlētas.
ASV lēmumu atkāpties no Līguma INF, spriežot pēc visa, nav radījusi vēlme dislocēt Eiropā jaunu kodolbruņojumu. Interešu konflikta galvenais iemesls ir ASV bruņojuma attīstības un atjaunošanas vispārējā programma, kur zināma vieta piešķirta arī jaunām vidēja un maza darbības rādiusa raķetēm. Lieta tāda, ka tāda bruņojuma izstrādes un ražošanas legāla finansēšana nebija iespējama, - traucēja 1987.gadā ar Krieviju noslēgtais līgums.
Ļoti grūti ir novērtēt, cik lielā mērā pamatots ir ASV apgalvojums par to, ka jaunu VMDR raķešu izstrāde tām nepieciešama no nacionālās drošības viedokļa, jo tās šajā jomā būtiski atpalikušas no Krievijas. Tomēr grūti noticēt, ka ASV raķešu līmenis ir tik zems, ka vajadzīgi steidzami un vērienīgi pasākumi.
Krievijas jaunāko raķešu sistēmu parametri patiešām apsteidz "konkurentu" bruņojumu, tomēr nav iespējams runāt par nospiedošu pārākumu. Drīzāk gan ar "lielo atpalikšanu", par ko sūdzas Pentagons, domāta ASV vispārējā militārā pārākuma sarukums, ko lielvalsts nevar atļauties.
Vienai no abām lielvalstīm ir milzīgas finansiālās iespējas, tā var atļauties daudz lielākus izdevumus nekā otra. Savukārt otrai pusei mazāku finansiālo iespēju apstākļos tomēr izdevies efektīvāk izmantot savu zinātniski tehnisko potenciālu. Šaubos, vai raķešu bruņojuma sacīkšu jaunais posms kaut ko mainīs "sacensību" līderu vietu sadalījumā.
Ģenerāļu iemīļotā spēle: kā atbildēt, ja "viņi" uzbruks?
Pamēģināsim iztēloties, ka abas kodollielvalstis pēc Līguma INF pārtraukšanas turpinās raķešu bruņojuma jauno sistēmu attīstības programmas un raķetes tiks izvietotas viena otrai pretī. Vai attaisnosies Pentagona cerība, ka tādā veidā tam konflikta gadījumā izdosies apsteigt Krieviju un ar strauju uzbrukumu iznīcināt lielu daļu tās raķešu bruņojuma un būtiski vājināt Krievijas atbildes triecienu Amerikai?
Teorētiski tas ir izpējams. Dislocējot jauno bruņojumu savu sabiedroto teritorijā Eiropā, ASV izdotos samazināt vidēja darbības rādiusa raķešu lidojuma laiku līdz mērķiem Krievijas teritorijā aptuveni līdz laikam, kas nepieciešams stratēģiskās ballistiskās raķetes palaišanas sagatavošanai. Atkārtošu vēlreiz – tā ir tikai teorija.
Krievija itin labi spēj novērtēt situāciju un jaunos draudus, arī ASV jauno raķešu parādīšanos Eiropā. Jebkurā gadījumā stratēģisko raķešu palaišanai nepieciešamais laiks tiks minimizēts. Tātad līdz dažām sekundēm saruks arī laiks lēmuma pieņemšanai par kodoluzbrukuma sākumu, tāpat kā saruks līdz minimumam iespēja pārbaudīt (gan Krievijā, gan ASV) iespējamos traucējumus reaģēšanas sistēmās un uzbrukuma signāla ticamību.
Tātad radikāli pieaugs "nejauša" kodolkonflikta risks. Planētai jau vairākkārt izdevies no tā izvairīties, pateicoties atsevišķu virsnieku profesionalitātei, veselajam saprātam un aukstasinībai, taču tas var neizdoties jaunajai paaudzei – cilvēkiem, kam piešķirtas tiesības nospiest pogas. Viņiem nepietiks laika – tik lielā mērā pieaudzis ātrums un samazinājies lēmuma pieņemšānai atvēlētais laiks.
Es zinu, ka tu zini, ka es zinu…
Savstarpēju triecienu laikā visi ASV sabiedrotie Eiropā atradīsies Krievijas VMDR raķešu darbības zonā, lidojuma laiks līdz objektiem to teritorijā sasniegtu vien 3-4 minūtes. Šiem aprēķiniem nav nekāda sakara ar Baltijas valstīm, jo NATO un Krievijas plašas militāras sadursmes gadījumā tās jebkura notikumu scenārija apstākļos tiks acumirklī iznīcinātas līdz ar NATO militārajiem objektiem to teritorijās.
Pie tam runa ir par pašreizējām raķetēm un to pārvietošanās ātrumu, taču jaunās paaudzes raķešu bruņojums būs vēl ātrāks un precīzāks. Ķēdes reakcija, apburtais loks. Ģenerāļi vērtē pretinieka raķešu augošo ātrumu un savus iespējamos zaudējumus, domā par preventīvu triecienu. Ģenerāļi otrajā pusē domā tieši tāpat. Tātad situācijas neprognozējamības līmenis vēl pieaug.
Diemžēl daudzi politiķi tikai ar milzu grūtībām aptver situācijas risku. Viņi vēl gatavojas pagātnes kariem. Raķešu arsenālu paplašināšana un atjaunošana izrādās bezjēdzīga, jo drošības vietā patiesībā palielina iznīcībs risku.
Esmu pārliecināts, ka vadošo kodollielvalstu vadītāji to aptver (jebkurā gadījumā, spriežot pēc prezidenta Putina vārdiem, tas ir droši zināms). Jādomā, viņi izmantos iespēju novērst spriedzes eskalāciju.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.