RĪGA, 11. jūlijs — Sputnik. Intervijā radio Baltkom aldaris Ingemārs Dzenis atzina, ka nesaskata nekādas problēmas ar latviešu valodu, tāpēc neuzskata par vajadzīgu spiest tajā runāt.
Dzenis ir viens no alus darītavas "Alķīmiķis" dibinātājiem. Viņš pats atzīst, ka pirms gadiem desmit visu laiku gribējis runāt tikai latviski, parādīt, ka viņš ir latvietis, taču pēc tam sapratis, ka valodas jautājums Latvijā vairs nav tik aktuāls kā agrāk.
"Jūtu, ka pēdējo 10-15 gadu laikā daudz kas ir mainījies. Agrāk es arī gribēju visu laiku runāt latviski, parādīt, ka esmu latvietis, ka šeit ir Latvija," paskaidroja Dzenis un uzsvēra – valodas jautājums viņam bija principiāls.
Viņš atminējās, ka atziņa – valodu problēmas Latvijā vairs nav – pie viņa nākusi ilgu laiku. Pat krievvalodīgie sākuši runāt ar viņu latviski. Turklāt, principā, vairs nav tik svarīgi, kādā valodā runāt – krieviski vai latviski.
Taču Latvijā ir arī tādi, kuri visiem spēkiem cenšas panākt, lai neviens neaizmirstu valodas problēmu. Acīmredzot, ne visi valstī dzīvojošie krievvalodīgie sākuši lietot latviešu valodu, kā to gribētu valdība, kas nenogurstoši uzbrūk krieviem un visam krieviskajam.
Ar šķīvjiem – latviski
Vēl joprojām neatbildēts ir viens no aktuālākajiem jautājumiem – tas pats, kas agrāk, šķiet, satrauca Dzeni. Kādā valodā Latvija būtu pieklājīgi runāt ar klientiem bārā un restorānā vai ar pircējiem veikalā?
Piemēri nav ilgi jāmeklē. Ja nu tikai Daugavpilī. Bāra "Artilērijas pagrabi" īpašnieks Daugavpilī – pilsētā, kuras iedzīvotāju vidū 85% ir krievi, valodas problēmu atrisinājis vienkārši – viņā bārā krieviski nerunā.
Tātad restorāns neplāno strādāt ne tūristu, ne citu klientu dēļ. Nav saprotams, kā mērojama tā peļņa.
Toties iestādes saimnieks uzskata, ka tas tikai palīdz pilsētai. Viņaprāt, mīts par to, ka Daugavpils ir krievu pilsēta, biedē potenciālos tūristus no citiem Latvijas novadiem.
Acīmredzot, sarunas krievu valodā aizbiedē arī veikala IKEA klientus Rīgā. Tur nesen nepieņēma darbā 17 gadus vecu skolnieci, norājot par sliktām latviešu valodas zināšanām, lai arī viņa bija ar mieru strādāt pat pat trauku mazgātāju. Meitenes māte bija sašutusi par tādu attieksmi, jo ar šķīvjiem virtuvē nav obligāti jārunā valsts valodā. Galu galā, šķīvji jau nav pircēji.
Tādu piemēru sanāk daudz. Tomēr pastāv arī otrs aspekts.
Runāt krieviski
Iepriekš tam pašam radio Baltkom piezvanīja rīdzinieks Normunds, kurš pastāstīja: viņš ir latvietis, un abi bērni iet latviešu skolā. Taču mājas pagalmā pārsvarā sastopami krievu bērni, un viņš savējiem liek sarunāties ar draugiem krieviski.
Galu galā, valoda ir bagātība, un viņš tikai priecātos, ja bērniem skolā līdztekus latviešu un angļu valodām mācītu arī krievu, franču un, piemēram, zviedru valodas.
Normunds uzsvēra, ka ir vīlies par Latvijas valdības neapdomīgajiem lēmumiem, kas bojā valsts iedzīvotāju attiecības. Viņš atzīmēja: nav noteikti jābūt krievam, latvietim, polim vai čigānam, lai sajustu vilšanos par savu valsti.