RĪGA, 23. jūnijs – Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Sestdien, 22. jūnijā, ap deviņiem vakarā apmēram simts rīdzinieku atkal sapulcējās pie pieminekļa Rīgas Atbrīvotājiem, lai iedegtu sveces, noliktu ziedus un ieturētu klusuma brīdi par karu un tā upuriem.
Pulcēšanos izsludināja sabiedriskais aktīvists Konstantīns Čekušins, kurš iepriekš pabrīdināja, ka tā ir pulcēšanās bez politikas, bez mītiņiem un gājieniem, bez aicinājumiem un runām. Viņš pasauca visus, kam ir ko atcerēties un par ko paklusēt pie pieminekļa.
Uz aicinājumu atsaucās ne tik daudz un ne tik maz ļaužu. Tūkstoš reizes mazāk, nekā 9. maija svinībās, divas reizes mazāk, nekā pie tā paša pieminekļa bija sestdienas rītā, kad tradicionāli ziedus noliek Krievijas un Baltkrievijas vēstniecības, kā arī dažādas Latvijas politiskās organizācijas.
Kamēr ir atmiņa
Vai tas ir maz – simts cilvēku? Laikam tomēr nav. vakara akcijai, kura tiek rīkota pirmo reizi, – nebūt ne maz. Čekušins pastāstīja, ka viņam pieminekļa Atbrīvotājiem apmeklēšana šogad ir īpaši svarīga, jo pastāv iespēja zaudēt pieminekli. Un tie, kas cīnās ar pieminekli, patiesībā cīnās ar cilvēku atmiņu, gribot, lai viņi aizmirst senču traģēdijas un viņu Uzvaras varoņdarbu.
Tie, kas ieradās pie pieminekļa vakarā, nolika ziedus, iededza sveces un neskaļi runāja savā starpā, atceroties savus radiniekus un apspriežot pieminekļa nākotni. Daži atnāca ar bērniem, lai pastāstītu viņiem par senčiem, kuri piedalījās šajā karā.
"Piemineklim ir jēga, kamēr pastāv tautas atmiņa, kad tā pazūd, piemineklis pārstāj būt piemineklis un kļūst par pilsētas skulptūru, kurā katrs redz savu. Nesen ārvalstu tūristu grupa palūdza man pastāstīt viņiem Krastmalā stāvošā "komunisma upuru" pieminekļa stāstu. Viņiem gribējās uzzināt, kas tie par ģerboņiem "cīnītāju pret komunismu" rokās. Kad es ieraudzīju, kas bija tas piemineklis, kuru gids viņiem parādīja kā "komunisma upuru" pieminekli, noskaidrojās, ka tas ir piemineklis 1905. gada revolūcijas cīnītājiem. Jeb kā reizi komunistiem un sociāldemokrātiem. Pie viņa vairs sen neviens nenāk, un jau rīdzinieku vidū dzimst jaunas leģendas par to, kam tieši ir uzstādīts piemineklis. Vai kas tāds var notikt ar pieminekli Atbrīvotājiem? Nē – kamēr cilvēki iet pie viņa," pastāstīja novadpētnieks Vladislavs Petrovs, kurš atradās pasākumā.
Ap 21:15 Čekušins izsludināja klusuma brīdi. Piemiņas sveču uguns neskanīgi plīvoja vējā. Lielākā daļa sveču bija sarkanā krāsā. Brīžiem varēja sastapt arī sarkano un balto sveču savienojumu, veidojot kaut ko līdzīgu Latvijas valsts karogam.
Vēl pēc minūtes pasākums beidzās. Taču cilvēki nesteidzās iet prom, jo daudzi satika pie pieminekļa paziņas un draugus, kurus sen nebija redzējuši. Daži pienāca klāt Konstantīnam, pateicās viņam par aicinājumu, un par atteikšanos no politiskiem akcentiem šajā pasākumā. Solīja atnākt arī nākamgad. Ja nu vienīgi būs kur atnākt.