Viedoklis

Nosauktas valstis, kas drīz iznīcinās pašas sevi

Drīz vien globālu mērogu iegūs jautājums, ko darīt ar Austrumeiropas novecojušajiem un iztukšotajiem valstiskajiem veidojumiem, kuri vairs nespēs uzturēt pieņemamu komforta līmeni cienījamā vecuma iedzīvotājiem.
Sputnik

ANO publicējusi kārtējo pārskatu par cilvēces izdzīvošanas perspektīvām. Oficiālais nosaukums – "Pasaules iedzīvotāju perspektīvas 2019: galvenais". Jāņem vērā, ka vārdi "izdzīvošana" un "izmiršana" mūsdienu izteikumos, kas veltīti pasaules demogrāfijai, vispār netiek izmantoti, atzīmēja RIA Novosti autors Viktors Marahovskis. Domājams, pie cilvēces bojāejas var novest plastmasas daļiņas okeānos, klimata pārmaiņas ar sausumu un ledāju kušanu, pilsētu piesārņošana ar benzīna izgarojumiem, atombumba Ziemeļkorejas rokās un pārāk augstais gaļas patēriņš uzturā – jebkādi faktori, tikai ne mūsu pašu uzvedība.

Vienlaikus ar cilvēci tajā izskatā, kādā mēs to pazīstam, daudz ātrāk un efektīvāk tiks galā tendences, kam patlaban piešķirta prioritāte.

Šo domu tūlīt paskaidrosim, taču vispirms – galvenie skaitļi un fakti.

Eksperts: Latvijā gaidāma depopulācija un "sudraba ekonomika"

1990. gadā tā saucamais summārais dzimstības koeficients, tas ir, bērnu skaits, ko dzīves laikā pasaulē laidusi viena sieviete, sastādīja 3,2.

2019. gadā, šodien, tas krities līdz 2,5.

ANO vidējā prognoze liecina, ka 2050. gadā (no vēsturiskā viedokļa tas ir pavisam īss laiks) tas sasniegs 2,2.

Pie tam ir svarīgi paturēt prātā skaitli "2,1 bērns vienai sievietei". Tas ir tā saucamais atražošanas līmenis. Ja dzimstības koeficients uz planētas kritīsies zem 2,1, mūsu skaits vēl zināmu laiku pieaugs aritmētiski, taču vēsturiskā aspektā cilvēce jau sāks izmirt (nu labi, "samazināt skaitu" – tā skan labāk). Iespējams, tas tiks sasniegts 2052. gadā, varbūt – 2055. vai 2060. gadā, taču nav nekādu šaubu – to sasniegs.

Skaidrs, ka tā ir "vidējā temperatūra slimnīcā". Arī pēc šī brīža vairākās valstīs (domājams, pārsvarā – Āfrikā, valstīs uz dienvidiem no Sahāras) dzimstība pārsniegs atražošanas punktu. Toties citviet tā sasniegs sarukuma punktu agrāk. Piemēram, "iedzīvotāju skaita vēsturiskā palielināšanās" tuvākajos gados beigsies Indijā, Meksikā, Turcijā, tuvākā gadu desmita laikā – Saūda Arābijā, gadsimta vidū, acīmredzot – pārējā arābu pasaulē.

Vēl ņemsim vērā, ka pusē pasaules valstu (starp citu, pārsvarā tās nav nabadzīgās, tās ir vidējas labklājības un bagātās valstis) process jau norit, turklāt vairākus gadus. Krievijā, Brazīlijā, Ķīnā, Irānā, Dienvidkorejā, Japānā, visā Eiropā (ieskaitot Franciju, kas ilgi turējusies "virs ūdens", pateicoties lielajam imigrantu skaitam), ASV un tā tālāk.

Latvija ir demogrāfiskajā bedrē: pērn jaundzimušo skaits nav sasniedzis 20 tūkstošus

Dzimstības krišanās (tātad arī Zemes iedzīvotāju nākotnes) iemesli, principā, ir zināmi. Pirmkārt, pateicoties kontracepcijas panākumiem, cilvēkiem ir parādījusies iespēja nelaist pasaulē nevēlamus bērnus. Otrkārt, pateicoties izglītības panākumiem, sievietēm ir parādījusies iespēja izvēlēties citus karjeras variantus, ne tikai "sekmīgi apprecēties". Treškārt, pateicoties zinātnes, tehnoloģijas un ekonomikas panākumiem, daudzu valstu pilsoņiem XX gadsimtā parādījās iespēja vecumdienās dzīvot nevis uz pieaugušo bērnu, bet gan uzkrājumu un pensijas rēķina.

Vārdu sakot, XX gadsimts un XXI gadsimta sākums lielā mērā ir atbrīvojis cilvēku no tā, kas agrāk tika uzskatīts par viņa neapšaubāmu likteni. Parasti cilvēki patiešām labprāt atbrīvojas. Viņš dod priekšroku kredītiem, nevis uzkrājumiem, ceļojumiem, nevis pamperiem un tā tālāk.

Bet tagad – par to, kā tas mainīs pasauli jau mūsu dzīves laikā.

Pirmkārt, pasaule noveco. Vidējais vecums Krievijā – aptuveni 40 gadi, Eiropas Savienībā – 43 gadi, Japānā – 47 gadi. Jo tālāk, jo lielāks ir pensionāru skaits katrā atsevišķā valstī. Vispirms viņi ir mundri, vēlāk – nespēcīgi, nespējīgi strādāt, viņiem vajadzīga nauda un atbalsts.

Tātad mainās pati sabiedrību ekonomikas struktūra: visās valstīs, kur notiek "demogrāfiskā pāreja", būs aizvien mazāk bērnudārza audzinātāju un aizvien vairāk – veco ļaužu kopēju.

Tas nozīmē, ka jau tagad pasaule aizvien skaidrāk dalās valstīs, kas var atļauties importēt pietiekamu skaitu jaunu un darbspējīgu ārvalstnieku, un valstīs, kas to nevar atļauties (domājams, – arī nevarēs).

Piemēram, ASV var importēt darbiniekus (un veco ļaužu kopējus) no Meksikas. Taču Meksikai gadsimta vidū vienkārši nebūs, kur tos ņemt (demogrāfiskā aina pārējās Centrālās un Dienvidamerikas lielajās valstīs būs līdzīga).

Demogrāfs: par Latvijas iedzīvotāju īso mūžu vainojama PSRS

Vēl dramatiskāka ir situācija Austrumeiropā. Piemēram, Austrija jau 90. gados sāka aktīvi importēt "veco ļaužu kopējus" no Čehijas un Slovākijas. Čehija un Slovākija (pēdējos gados – arī Polija un pat Igaunija) importē "lētus cilvēkus" no Ukrainas. Starp citu, to pašu dara arī Krievija, tikai ukraiņi daudz vieglāk asimilējas Krievijas, nevis Polijas vai Igaunijas sabiedrībā.

Taču Ukrainai, kur iedzīvotāju vecuma reālā struktūra jau iegūst biedējošas aprises, tuvākajā laikā nebūs iespēju importēt kopējus, protams, ja vien tā nesāks ievest cilvēkus no pavisam izmisuma kritušām pasaules vietām kaut kur ekvatora tuvumā Āfrikā. Un tas notiks tikai gadījumā, ja a) Ukrainai izdosies sameklēt līdzekļus ekonomiskajam izrāvienam, bet tas ir apšaubāmi), un b) Āfrikas valstīs joprojām valdīs nabadzība, un tas nepavisam nav garantēts.

Jau tagad ir valstis (tādas kā Latvija, Gruzija, Lietuva, Moldova, Bulgārija), kas eksportē uz ārvalstīm, iespējams, jau kritisko daļu iedzīvotāju, kuri spēj laist pasaulē bērnus, taču nav ieguvušas ekonomisko jaudu, kas nodrošinātu tām imigrācijai pievilcīgu valstu statusu.

Līdz gadsimta beigām tās var saskarties ar dabisku kolapsu, jo sirmgalvju skaits, kam nepieciešama palīdzība, būs daudz lielāks nekā līdzekļi palīdzības nodrošināšanai.

Šīs (piezīmēsim, ka pārsvarā tās ir "nacionālas") valstis var joprojām saglabāties formāli – ar saviem karogiem, himnām un nacionālo ideoloģiju, taču pie tam pazust kā reālas nācijas.

Austrumeiropas demogrāfiskais slazds: bezizeja

Protams, teorētiski problēmu iespējams atrisināt, masveidā ieviešot lētus mobilus robotus ar mākslīgo intelektu, tomēr pagaidām mēs nevaram nopietni izvērtēt to parādīšanās perspektīvu. Patlaban mums ir japāņu androīdi-mūziķi (izrādījās, ka tie ir bezjēdzīgi, piemēram, Fukusimas avārijas likvidācijai" un "roboti video ierakstiem" no Boston Dynamics. Masveidīgi lēti androīdi, tādi kā filmas "Es, robots" personāži pagaidām nav redzami.

Starp citu, tas ir interesants aspekts. "Es, robots" parādījās 2004. gadā, tātad pirms 15 gadiem. Tajā aprakstītie notikumi attiecas uz 2035. gadu, tātad, pēc 15 gadiem. Puse laika līdz pakalpīgu androīdu radīšanai jau ir nodzīvota. Atklāti sakot, laika vairs nav daudz. Patlaban rodas iespaids, ka īstais "cilvēkveidīgais kalps 2035" būs nevis kibernētisks organisms, bet gan tradicionālais Gonsaless, Bvanga vai Mikola, ieņemts un dzimis pēc tradicionālās metodes.

Ja kiborgi neparādīsies, pēc diviem vai trim gadu desmitiem (liela daļa no mums vēl būs dzīvi) mēs saskarsimies ar gluži citādām globālajām un sociālajām problēmām.

Piemēram, globālu mērogu iegūs jautājums, ko darīt ar Austrumeiropas novecojušajiem un iztukšotajiem valstiskajiem veidojumiem, kuri vairs nespēs uzturēt pieņemamu komforta līmeni cienījamā vecuma iedzīvotājiem.

Savukārt sociālajā līmenī – gandrīz negaidot – pārticīgākos sabiedrības slāņus veidos nevis indivīdi, kuri ieguldījuši līdzekļus pašrealizācijā, kaķos un iespaidos", bet gan kopienas, kuras pa vecai modei pievērsušās jaunu paaudžu dzimšanai un atbildības sajūtas ieaudzināšanai tajās.

Tātad, tā saucamās saiknes var pēkšņi gūt virsroku, pie tam visur un bez dziņas. Vienkārši tāpēc, ka aiz tām slēpjas raupjā un nežēlīgā realitāte.