Dzīve un kino: visa patiesība par seriālu "Černobiļa"

Režisora Johana Renka mini-seriāls "Černobiļa" pārspēj visus popularitātes rekordus, savukārt skatītāju ģeogrāfijas ziņā filma par katastrofu Černobiļas AES apsteigusi pat "Troņu spēļu" pēdējo sezonu.
Sputnik

RĪGA, 16. jūnijs – Sputnik, Ļevs Rižkovs. Bet cik patiesa ir "Černobiļa"? Par to Sputnik nolēma pavaicāt rakstniekam un žurnālistam Vladimiram Gubarevam. 1986. gadā viņš vairākas reizes bijis avārijas vietā un daudzus filmā atspoguļotos notikumus redzējis savām acīm. Tajā pašā laikā Gubarevs uzrakstīja dokumentālo lugu "Sarkofāgs".

Pāri robežai un atpakaļ

- Vladimir Stepanovič, cik lielā mērā tas, ko mēs redzējām seriālā, atbilst patiesībai?

- Teikšu tā: dzīve ir viena lieta, kino – cita. Sadzīves, faktoloģijas ziņā – kaut kādas epizodes izdevās pastāstīt visnotaļ efektīgi un pat pareizi. Bet tas, kas attiecas uz darbu ar cilvēkiem, vadības procesu, kas parādīts filmā, iznāca tipiskas amerikāņu muļķības. Aptuveni tā, ja parāda kosmonautu skafandrā un ausainē.

- Tātad, nekam nedrīkst ticēt?

Internetā tiek apspriests Baltkrievijas lēmums atklāt atsvešinājuma zonu tūristiem

- Kāpēc tā? Daudzas detaļas ir pasniegtas labi. Piemēram, ugunsgrēka dzēšana. Tiesa, tā, kā parādīts filmā, strādā amerikāņu ugunsdzēsēji, ne mūsu. Gandrīz dokumentāli uzņemta slimnīca. Arī tur ir kļūda – it kā par 5 rubļiem varēja ienākt sestajā, slepenajā, klīnikā. Ja šo medicīnas iestādi neslēgtu, tur tagad skanētu skaļi smiekli. Tai pat laikā daži dzīves stāsti ir ļoti precīzi.

- Bet kādiem momentiem tad nebūtu jātic?

- Nevajag ticēt, piemēram, tik ļoti muļķīgai ainai, kur kaili šahtu strādnieki skraida apkārt reaktoram. Es tā saprotu, ka filmas veidotāji centās tādā veidā piesaistīt skatītājus, izkārt dzērvenes, lai viņiem rodas interese.

- Bet dzērvenes – tie, vispār jau, ir dekoratīvi, nevainīgi meli – skatītāju piesaistīšanai. Bet vai ir kaut kādi būtiskāki momenti?

- Tādu nav. To es varu pateikt absolūti noteikti. Tomēr mana izrāde "Sarkofāgs" par Černobiļas notikumiem izgāja apkārt visai pasaulei. Es pats ar to esmu bijis Japānā, Eiropā, Amerikā un nekur neizjutu nedz naidu, nedz dusmas – tikai līdzjūtību. Cilvēki izjuta, ka Černobiļa ir kopīga nelaime. Nelieši, protams, var domāt ļaunas domas. Taču pasaule tomēr nesastāv no neliešiem.

Liela traģēdija prasa lielu kino

- Kāpēc filma par tā laika notikumiem parādījās tikai tagad?

Baltkrievija nolēmusi atvērt Černobiļas AES atsvešinājuma zonu tūristiem

- Ir bijuši vairāki mēģinājumi izveidot kinematogrāfiskas ainas. Taču tās visas izrādījās neveiksmīgas. Pilnā mērā Černobiļas traģēdiju neizdevās parādīt nevienam. Viena vienkārša iemesla dēļ – liela traģēdija prasa lielu literatūru un lielu kino. Mums pa īstam ir jāsaprot, cik dziļi bija tie procesi, kas sākās Černobiļā un rezultātā skāra visu cilvēci.

Černobiļa radīja milzīgu ietekmi civilizācijas attīstībai. Pēc Hirosimas, Nagasaki un Černobiļas cilvēce sāka attīstīties citā virzienā. Notikumi Fukusimā apstiprināja domas par to, ka šis jaunais ceļš nav līdz galam apzināts. Taču cilvēkiem ir jāsaprot, ka civilizācija tagad ir cita. Tāpēc par filmu radusies šāda interese.

- Kāpēc Krievijā un bijušajā PSRS neparādījās cienīgas filmas par Černobiļu?

- Bija daudz labu dokumentālo filmu. Taču mākslas filmu tik tiešām nebija. Černobiļa pēkšņi izrādījās tālu no mums. Krievijā nolēma: redz, tas ir Ukrainā, tās ir viņu problēmas. Bija nonācis līdz tam, ka, piemēram, piemiņas pasākumā Kijevā, kurš tika veltīs avārijas 25. gadadienai, mūsu valsti pārstāvēja jauna meitene – traģēdijas vienaudze. Un tas bija absolūti nejēdzīgi.

Rezultātā izauga paaudze, kurai nav ne jausmas, kas ir avārija Černobiļas AES. Amerikas un Anglijas seriāls paredzēts tieši šādai publikai. Un es ar milzīgu ziņkāri vēroju, kā jaunieši skatās šo filmu. Viņi vaicā man: vai tas tiešām tā notika? Viņi pat metās lasīt grāmatas par to, kas notika. Un tā kā reizi ir ļoti pozitīva filmas ietekme.